top of page
Untitled1_srcset-large.jpg

Sākt no jauna. Ne vienmēr tā ir šķiršanās

IVETA TROALIKA

Žurnāls "Ieva", 2017.janvāris

Teksts IVETA TROALIKA

Konsultē psiholoģe INETA LAZDĀNE


Vairs nevaru izturēt! Šķiršos un sākšu visu no nulles! Veidošu jaunas attiecības, izvēloties partneri, kurš ir foršāks, iejūtīgāks, un arī attiecības balstīšu uz citiem pamatiem. Bet, dusmām noplokot, aptveru, ka diez vai zāle ir zaļāka citur, varbūt tepat jāmēģina atšķirt baltu, tīru lapu. Bet vai tas maz ir iespējams?


Kā jums šķiet, ilgas attiecības ir vērtība? Varbūt tas tik tāds vecmodīgs stereotips un, ja vairs nav uzrāviena un lidojuma, tad nav ko, labāk šķirties un tiešām sākt jaunu dzīvi.


Ilgas attiecības kā pašmērķis, nē. Ja gadu desmitiem jādzīvo, jūtoties pazemotai, nevērtīgai, noniecinātai, apdraudētai, bet vienalga tās jāmēģina noturēt, jo tā ir pareizi – tad ne. Bet, ja sākums ir bijis labs, un tad ir kaut kas noticis, mēs viens pret otru esam sākuši jocīgi izturēties, esam attālinājušies, tad gan es teiktu, ka ir vērts cīnīties, domāt, kā mēs varam attiecības attīstīt, lai mēs abi tajās justos labi. Ja izdodas tikt galā ar aizvainojumiem, ja varam tos pārstrādāt, piedot viens otram un saprast, kāpēc tie radušies, mēs varam sākt kā no nulles arī jau esošajās attiecībās.

Nesen ar vīru nosvinējām divdesmito kāzu jubileju un pa šo laiku esam pārdzīvojuši dažādus izaicinājuma brīžus, tāpēc pēc savas pieredzes varu teikt, ka pa šiem gadiem man ir ļoti mainījusies teikuma es tevi mīlu nozīme. Agrāk es to sapratu tomēr daudz seklāk. Man šķiet, ka patiesi mīlēt ir ļaut justies labi, ļaut cilvēkam sevi realizēt, justies novērtētam, lai ir tie labie apstākļi, kuros mēs abi varqam augt.


Kādas domas, kad cilvēks balansē uz šķiršanās robežas, tiek risinātas psihologa kabinetā?

Ir daudz baiļu, jo, ja izšķiršos, tas būs kaut kas cits, nezināms. Tagad ir daudz nepatīkamā, bet viss ir pazīstams. Kā būs, to nezina neviens. Vai es satikšu citu? Jo vienas no lielākajām bailēm gan sievietēm, gan vīriešiem ir palikt vienam uz visiem laikiem. Protams, ir arī cerība sakārtot šīs attiecības. Tad bieži vien pāri izvēlas nākt terapijā abi.


Pāru terapija gan negarantē, ka paliksiet kopā.

Protams! Reizēm tieši pāru konsultāciju laikā tiek pieņemts lēmums šķirties. Bet tad vismaz tas ir izsvērts un skaidrs. Reizēm arī pāri atnāk par vēlu, kad aizvainojums, tā ledus siena starp abiem, ir tik bieza, ka grūti atrast atpakaļceļu.


Kas visvairāk audzē aizvainojumu?

Es tomēr gribētu atdot atbildību katram pašam. Ļoti svarīgi, kā mēs uztveram lietas un ko mēs atļaujam pret sevi. Reizēm, īpaši attiecību sākumā, mīļā miera labad atļauju kaut ko, piekāpjos. Ai, nekas, sīkums! Attaisnoju partnera rīcību, arī strīdēties negribas. Viņš savukārt saprot, ka tev tas ir pieņemami, un pamazām tā kļūst par normālu lietu jūsu saskarsmē.

Otra liela tēma ir intīmās attiecības. Bieži šajā sfērā notiek nesaprašanās, neieklausīšanās, vienam otra nesajušana.

Bet tēmas ir ļoti dažādas un individuālas. Viens nejūtas pietiekami novērtēs, otrs – nevajadzīgs, nemīlēts, nesvarīgs. Un tad vēl, kā tas tiek tulkots. Iespējams, vienam nebija mērķis parādīt, ka tu man neesi svarīgs. Bet otrs to tā iztulkoja.


Reizēm signālus arī nepamana. Es gaidu puķes, bet tu man taisi brokastu maizes, ko es neuztveru kā mīlestības apliecinājumu.

Ļoti precīzi! Īpaši sievietēm bieži gribētos saņemt ziedus vai mīļus vārdus. Bet vīriešiem šķiet, es taču tevi tik ļoti mīlu, paskaties, kā es par tevi gādāju: māju izremontēju, ģimeni nodrošinu. Vai tieši pretēji – reizēm vīrieši ik dienu pasniedz puķes un konfektes, bet sieviete vienā brīdī paziņo, ka man tās dāvaniņas jau līdz kaklam! Izdari kaut ko reālu. Pieliec plauktus! Protams, ar šiem piemēriem pārspīlēju, bet ideja: mēs dažādi rādām un dažādi tulkojam mīlestību.


Mājās bieži vien mēs neesam tik pieklājīgi un neuzklausām otru līdz galam, kā ja blakus ir terapeits. Bet varbūt ir varianti, kā pašiem tikt galā?

Sarunāties, kad katram ir sava sāpe, ko gribas izkliegt, ir grūti. Katrs, cik skaļi spējam, stāstām par sevi un otru nedzirdam. Turklāt reizēm aizvainojuma ir tik daudz, ka mēs dzirdam visai specifiski, ne to, ko viņš patiešām saka.

Bet, ja pāris ir izlēmis, ka vēlas atrast izeju paši, tas ir iespējams. Savulaik es savās attiecībās esmu to realizējusi. Tas veids ir ar patiesu interesi ieklausīties vienam otrā. Ja tu man to pārmet piecpadsmit reižu, tas nozīmē, ka tur ir sāpe. Tu man to saki, tātad tev tas ir svarīgi. Vai – tu kaut ko dari, ar šo rīcību man nodarot pāri, bet kas tur ir apakšā? Ar patiesu ziņkāri saprast otra motivāciju. Bet tas ir iespējams tikai sarunā, kad viens otru nekritizējam, nepārmetam. Kad klausāmies otru kā cilvēku, kuru gribam saprast līdz dziļumam, nevis kā cilvēku, kurš mums nodarījis pāri. Ir jāpieņem neitrāla attieksme, jādistancējas, jāsaprot, ka viņš nav ļauns, nav briesmonis. Vienkārši viņš rīkojas tā, un es gribu saprast, kāpēc.


Ja ir tādas vienkāršākas lietas, ja viss nav tik ļoti samilzis, ir ārkārtīgi svarīgi rīkot regulāras divvientulības satikšanās, kad varam runāt, būt kopā, kad atļaujamies šo laiku veltīt tikai viens otram. Un te ir vienalga, vai pārim ir bērni, vai nav. Šajā laikā mēs apstājamies un paskatāmies viens uz otru, nevis tikai skrējienā noskaidrojam, vai maize ir nopirkta, vai lielās līnijās viss O.K. Ja to nedara, attiecībās ienāk paviršība. Pāri bieži vien noliek bērnus pirmajā vietā un tāpēc vairs neatstāj vietu savām attiecībām. Bet to ir ļoti svarīgi atcerēties, ka vispirms jūs esat pāris un tikai tad vecāki. Un varbūt tas garšīgākais gabaliņš jāatdod nevis bērnam, bet vīram vai sievai, jo tas rada mūsu ļoti īpašo savstarpējo sajūtu. Bērns arī dabūs, bet to garšīgāko tev. Jo arī tas ir līmenis, kā es par tevi rūpējos. Tāpat – atļauties doties ceļojumā divatā. Piemēram, ar vīru esam noķēruši sajūtu, ka pietiek ar trim dienām, lai dabūtu labu restartu.


Strādājot terapijā ar partneriem, ir mājasdarbu metodes, no kurām viena saucas Stunda mīlestībai. Tajā laikā (bez telefoniem tuvumā!) mēs varam būt kopā, viens otru dzirdēt, redzēt, just, dalīties, kas notiek ar mani. Terapijā dod tēmu, un katram ir pusstunda, kad viņš runā un otrs klausās neiejaucoties. To var pamēģināt kaut vai pa 10 minūtēm. Uzdevumi var būt dažādi: pateikt, kas tavā rīcībā mani ir iedvesmojis un iedrošinājis. Var runāt par tagadni vai kaut vai ļoti senu pagātni. Var runāt arī par savu sāpi. Bet tad arī, nevis apsaukājot, ka tu esi tāds un šitāds, un interpretējot, kāpēc tu to darīji, bet jāstāsta, kā es jūtos, kad Tu tā rīkojies..


Man ļoti patīk, ka mudinājāt pateikt labo. Noteikti reizēm dzīvesbiedrs ir ļoti pārsteigts, par ko viņu slavē!

Dažkārt ir pārsteigts, ka viņu vispār slavē, jo viņam šķiet, ka mēs tā plēšamies, ka droši vien tu mani redzi tikai melnu un gandrīz vai neieredzi. No sirds pasakot labo, arī ir veids, kā atgriezties.


Jo ir taču iemesls, kāpēc mēs esam kopā. Nevar būt, ka tā ir bijusi totāla kļūda, īpaši, ja kopā nodzīvoti ir gadi.

Esmu novērojusi, ka mēs diezgan precīzi izvēlamies dzīvesbiedru, kurš ietver sevī gan mūsu lielākās bailes, gan lielākās gaidas. Partnerī ir šīs abas daļas. Un tad ir jautājums, ko mēs provocējam. Nevēlos teikt, ka tikai mana rīcība rada otra izturēšanos. Bet tur viennozīmīgi ir arī mana atbildības daļa. Līdz ar to rodas arī šāds jautājums: ko es daru, lai vairotu patīkamo savās attiecībās?


Esmu dzirdējusi, ka sieviete gribētu iet pie pāru terapeita, bet vīrs neparko. Ko tas trešais, liekais, mums tāāādu var pateikt?!

Reizēm tieši dāmas ir stiprās dzelzs lēdijas un nevēlas runāt par jūtām. Bet pat biznesā izmanto mediatorus, lai risinātu samilzušas problēmas. Bet, labi, ja pāris negrib runāt trešā cilvēka klātbūtnē, var rīkoties citādi. Tieši šāda motīva vadīti mēs kopā ar vēl diviem kolēģiem radījām spēli Ceļojums mīlestībā, kas bez terapeita palīdzības ļauj daudz ko savā starpā saprast. Tas neatrisinās visas pāra problēmas, bet spēle ir izveidota, lai mudinātu pāri domāt, apzināties sevi un par to runāt ar partneri. Turklāt spēles formāts ir gana rotaļīgs. Reizēm sieviete nopērk, un vīrs sākumā izvairās, bet, kad sāk spēlēt un vienu valsti izspēlē, saka:”’ kā jau viss, gribu vēl? ‘’


Nav tā, ka daudz grūtāk ir atgriezties vienam pie otra, ja ir notikusi krāpšana?

Ir cilvēki, kas sānsoli nekad nespēs piedot un pārtrauks attiecības uzreiz. Es negribu teikt, ka tagad tu esi vainīgs, jo viņš/viņa aizgāja pa kreisi, bet ir svarīgi saprast, ka jūs abi radījāt augsni, ka trešais varēja ienākt.


Mīļākais vai mīļākā dod to, kas pietrūkst šajās attiecībās. Ja esmu izslāpusi pēc uzmanības un vīrietis man sāk teikt komplimentus un ved uz kafejnīcu, tad es, kā ļoti bieži saka manas klientes, beidzot jūtos kā sieviete. Un vīrieši saka tāpat: kā īsts vīrietis! Bet, ja attiecībās ar partneri mēs jūtamies apmierināti, trešais nevar ienākt.


Bet ir arī kaisles un liderīguma moments, ko ilgās attiecībās grūti, pat neiespējami dabūt. Nu, nevar atkārtot pirmo skūpstu! Un tas liekas tik kārdinoši.

Sākums vienmēr šķiet skaists un viegls. Bet beigu beigās visbiežāk izrādās, ka šis jaunais partneris nav labāks. Vienkārši attiecību sākuma fāzē dod to, ko man vajag, bet, ja jaunās attiecības turpinās, ļoti bieži pēc laika rodas līdzīgas problēmas, kā bija iepriekšējās. Jo manī ir kaut kas, ko es provocēju, ko daru, un – ļoti svarīgi – ko es atļauju pret sevi. Un attiecību tecējums atgriežas vecajā gultnē, lai gan partneris ir cits.


Tomēr skaidrs arī, ka nekas šajā dzīvē nav kategorisks. Mēdz būt arī, ka tā otrā vai jebkura cita pēc skaita nākamā savienība izrādās laimīga, jo cilvēki taču mainās, attīstās, izdara secinājums.


Ja partneris nepiekrīt terapijai, vai ir jēga nākt vienam?

Mainoties vienam posmam, mainās visa sistēma. Esmu redzējusi, kad viens, sevi labāk apzinoties, ietekmē to, kas notiek ģimenē. Pieaug pašapziņa, sapratne, ko es pārspīlēti uztveru, projicēju (tu uz mani kaut kā ne tā paskatījies. Par ko tu dusmojies?) varbūt ir kaut kas, ko es vairs nepieļauju attiecībās pret sevi.


Un vēl – reizēs, kad mājās ir sakrāmētu čemodānu situācija, kādreiz ir vērts paņemt pauzi un padzīvot pāris mēnešus atsevišķi, lai saprastu, kā tas ir, kad esmu prom. No šī soļa ļoti baidās, bet tas bieži nes to īsto efektu. Protams, vislabāk to būtu darīt kombinācijā ar psihoterapiju.


Varbūt šajā laikā pārim vēlams vienoties, ka neuzsākam jaunas attiecības.

It kā jā, bet, ja viņš gribēs, tad izdarīs tik un tā. Turklāt, ja ir radies kas cits, tad laikam jau...


Jā, bet ja man vīrs nāktu atpakaļ, zvērot mīlestību un sakot, ka piedzīvojis īsu sakaru, kam nav nekādas nozīmes, es, iespējams, tomēr tam nespētu pārkāpt.

Varbūt tas izklausīsies ļoti ķecerīgi, bet, reiz man klients teica, iespējams, dažreiz suns ir jāpalaiž aizskriet uz mežu, jo domā, ka foršāk nekā mājās. Jo, ja viņš tur nekad netiks, viņš pēc tā ilgosies un viņam vienmēr šķitīs, ka nav dabūjis kaut ko baigi labo.


Nezinu gan... Es laikam tomēr nespētu.

Man šķiet, ka reizēm, ja ir nepārvarama tieksme, varbūt labāk to apmierināt un saprast, ka nekas tik īpašs tas nav. Un arī – reizēm, kad atļauja ir dota, to nemaz vairs negribas. Mēs nevaram nevienu piesiet, noturēt par katru cenu sev pie sāniem. Tajā pašā laikā, ja mēs attiecībās jūtamies labi, ja tajās dabūjam visu, kas mums ir svarīgs, mums nevienu citu nevajag.


Kāds vīrietis teica, ka viņam slikti metas no domas, ka tagad būtu jāsāk jaunas attiecības. Stress ar iepatikšanos, izrādīšanos, šaubas būs, nebūs... Bet ar sievu ir tik forši, viss mierīgi, viss skaidrs, es zinu, kas viņai patīk, viņa – kas man. Sanāk, ja mājās ir citi, stabilāki zvēri, taureņi nemaz vairs nešķiet tik iekārojami.

Tikai ilgās attiecībās veidojas kopīgā pieredze, atmiņas, kas ir ļoti svarīgi. Izejot cauri krīzei, kad esam balansējuši uz šķiršanās robežas, nonākam jaunā pakāpē. Pārim zemapziņā ir kopīgā sajūta: mēs to pārvarējām, mēs esam spējīgi tikt pāri krīzei. Tas ļoti palielina gan uzticēšanos, gan tuvības sajūtu vienam pret otru. Pāris kļūst daudz stiprāks un viņiem būs daudz vairāk resursu, lai tiktu pāri nākamajiem pārbaudījumiem, kas nāks. Es vienreiz jau varēju uz tevi paļauties, mēs kopā to izdarījām. Tajā ir liels spēks. To nedrīkst novērtēt par zemu.

Iespējamie citāti:

Garšīgākais gabaliņš jāatdod nevis bērnam, bet vīram vai sievai.

Mēs izvēlamies dzīvesbiedru, kurš ietver sevī gan mūsu lielākās bailes, gan lielākās gaidas.

Recent Posts

STĀSTS NAV PAR OŠIEM

Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Medaļas otra puse? Teksts: Guna Roze Konsultē: dramaturgs un režisors Lauris Gundars, individuālpsiholoģe...

ES JAU PATI NĀKU

Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Cits skatījums Teksts: Guna Roze Konsultē: Individuālpsiholoģe un pāru konsultante Ineta Lazdāne;...

Comments


bottom of page