top of page
Untitled1_srcset-large.jpg

Mīlestības veidošanās posmi pāru attiecībās.

Ineta Lazdāne

Viens no cilvēka dzīves uzdevumiem, ilgām, un vajadzībām ir būt pārī, realizēt vajadzību pēc piederības, realizēt vajadzību pēc mīlestības... Droši vien būs grūti atrast kādu, kurš kaut reizi dzīvē nebūtu pēc tā ilgojies, kaut reizi dzīvē nebūtu raudzījies apkārt pēc kāda, kas varētu kļūt par tavu tuvāko. Kādam tas izdodas, kādam ne tik viegli. Kādam uz visu dzīvi, kādam sanāk tikai īslaicīgi, bet vairākkārt; kādam vienreiz, bet tik sāpīgi, ka otrreiz bailes riskēt. Būt tuvās attiecībās ar otru nemāca skolā, to mācāmies visu dzīvi jau kopš dzimšanas, - vērojam savus vecākus, mēģinām veidot draudzības bērnudārzā un skolā, gūstam pirmās pieredzes, iemīloties un mēģinot satuvināties, veidojam pirmās ilglaicīgās ‘’nopietnās’’ attiecības.


Un tad nu šķiet tas ir noticis, šis ir cilvēks, ar ko es vēlos būt kopā… Sākuma posms lielākoties ir piepildīts ar patīkamām emocijām. Viss notiek it kā pats no sevis. Abi partneri cenšas, dara no sirds labāko, ko spēj. Abi jūtas mīlēti, abi jūtas novērtēti, svarīgi un vajadzīgi viens otram. Bieži vien šajā posmā tiek aizmirsti citi cilvēki, notiek attālināšanās no draugiem un kādām līdz tam nozīmīgām nodarbēm, piemēram, sporta utml., jo ir vēlēšanās pēc iespējas vairāk pavadīt laika kopā. Šāds posms ir ļoti svarīgs, lai varētu notikt satuvināšanās, jo tas ir laiks, kad cilvēki iepazīst viens otru, tas ir laiks, kad piedzīvo saldo ilgošanos un tiekšanos viens pēc otra, tas ir laiks, kad akcents tiek likts uz visu to, kas mums sakrīt, kur mēs esam līdzīgi, tādā veidā, radot paši sev un viens otram drošības sajūtu būt kopā, pielaist sev otru tuvāk. To sauc par saplūšanas fāzi, kad pazūd zināmas robežas starp abiem, var viegli pielāgoties viens otram, ir viegli visu piedot, ja kaut kas ne tā. Šajā posmā, ko bieži vien dēvē par ‘’rozā briļļu’’ periodu, partneris tiek idealizēts. Lietas, kas varētu būt ne tik pieņemamas citkārt, tagad tiek attaisnotas vai pat ignorētas, jo uz partneri raugās, tā teikt, ar ‘’rozā brillēm’’, caur kurām veroties pasaulē, viss šķiet skaistāks, jaukāks, mīlīgāks. Geštaltterapijā to saucam par projekciju veidošanu, kas nozīmē to, ka mēs uz partneri projicējam šo mūsu pašu idealizēto tēlu, īsti neredzot konkrēto cilvēku. Respektīvi, paspilgtinām pozitīvās īpašības un samazinām gaismu uz ne tik pieņemamām izpausmēm. Šajā posmā notiek iemīlēšanās, bet bieži vien to sajauc ar mīlestību. Mīlestība ir tikai aizmetņa formā. Šajā laikā veidojas pieķeršanās pie otra, lai varētu tālāk attīstīties tas, ko saucam par mīlestību.


Saplūšanas fāze nevar ilgt mūžīgi, jo nāk nākamais posms, kur abi lēnām apzinās, ka mēs tomēr esam divi atsevišķi cilvēki, divas personības ar savām vajadzībām, reizēm savstarpēji konfliktējošām, ar savām robežām, par kurām svarīgi, lai citi, tai skaitā partneris, ievērotu un cienītu. Atšķirīgi savā temperamentā, atšķirīgi reizēm viedoklī par dažādiem jautājumiem. Šo fāzi varētu nosaukt par vilšanās fāzi. Paradoksāli, ko esmu novērojusi darbā ar pāriem , ka bieži vien tas, kas sākumā piesaistīja pie otra, tas šajā fāzē sāk traucēt, pret to sāk cīnīties. Sāk parādīties nedrošības, sāk izjust ievainojumu punktus no bērnības, kas tiek aktivizēti brīžos, kad saduras atšķirīgās vajadzības, viedokļi, intereses. Arī šajā posmā notiek projekciju veidošana par otru, bet vairāk negatīvo projekciju, kur partnerī saskata savu māti vai tēvu, atkal īsti neredzot viņu pašu. Bieži vien projekcijas visdrīzāk nav apzinātas, vien, otra uzvedību nointerpretējot noteiktā veidā – es Tev neesmu svarīgs(-a), vajadzīgs(-a), es esmu slikts(-a) utml., piedzīvo lielās sāpes, kas jau ir pazīstamas no bērnības attiecībās ar vecākiem.


Nākamais posms ir ārkārtīgi svarīgs attiecību veidošanās procesā. Šajā laikā veido to garīgo telpu, kāda starp abiem būs nākotnē, mācās nospraust robežas, mācās pastāvēt

par savām vajadzībām, šajā laikā abi partneri aug un attīstās, mācās uzticēties sev, savām sajūtām, par to, kas man der, kas, nē, savām vērtībām. Tieši šajā fāzē mīlestība nobriest, kad lēnām mācās atdalīt partneri no projekcijas par vecākiem. Zināmā mērā šis process ir nebeidzams, lai spētu no jauna iepazīt savu partneri un ar svaigu skatu paskatīties arī pats uz sevi. Lai veidotos patiesā dziļā mīlestība, svarīga sadaļa ir mācīties ieraudzīt to cilvēku, kas ir Jūsu partneris, mācīties pieņemt viņu tādu, kāds viņš (-a) ir. Jāpārslēdzas no vilšanās uz draudzību, no cīņas uz sadarbību. Šajā procesā liela nozīme būs katra partnera personīgajai izaugsmei, kas ietver sevī sevis iepazīšanu un pieņemšanu – pieņemt savu pagātni, savas vājās vietas, jo tieši šis ir gan idealizācijas, gan vilšanās pamats. Ja esam sevi pieņēmuši, labāk spējam pieņemt arī otru. Kā jau minēju, šis zināmā mērā ir nebeidzams process, tāpat kā mēs nekad nevaram apgalvot, ka attiecību veidošanas process ir pabeigts, tur viss ir izdarīts un tagad tikai baudām. Tāpat kā ‘’Rīga nekad nav gatava’’, tāpat arī mūsu katra paša izaugsme notiek visa mūža garumā, savas apzinātības attīstīšana ir nemitīga. Tāpat nekad nevar pabeigt darbošanos ap ‘’mīlestības koka ‘’kopšanu . Kā tagad populāri teikt, ‘’mīlestība ir darbības vārds’’,- tā ir patiesība. Tā ietver sevī apzinātību katram pašam par sevi, ko var turpināt attīstīt un pieskatīt bezgalīgi, tā ietver sevī līdzvērtību, cieņu, sadarbību, mīļumu, laipnību un labvēlību vienam pret otru., tās pamatā ir pieķeršanās, patikšana, seksuālā iekāre, tomēr ilgtspēja ir atkarīga no nemitīgas attīstības.

Recent Posts

STĀSTS NAV PAR OŠIEM

Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Medaļas otra puse? Teksts: Guna Roze Konsultē: dramaturgs un režisors Lauris Gundars, individuālpsiholoģe...

ES JAU PATI NĀKU

Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Cits skatījums Teksts: Guna Roze Konsultē: Individuālpsiholoģe un pāru konsultante Ineta Lazdāne;...

EZERA SONĀTE

Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Cits skatījums Teksts: Guna Roze Konsultē: aktieris un režisors Intars Rešetins; pāru konsultante Ineta...

Comments


bottom of page