Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Cits skatījums Teksts: Guna Roze Konsultē: Individuālpsiholoģe un pāru konsultante Ineta Lazdāne; aktieris Andris Bulis – Ulda lomas atveidotājs 2004.gadā G.Poļiščukas iestudētajā izrādē „Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī.
Raugoties uz latviešu pērles „Pūt, vējiņi!” tēlu attiecībām, nav jāatstāsta saturs, toties ir ļoti daudz izejmateriāla: Raiņa oriģinālluga, visiem zināmā G.Pieša filma un neskaitāmi iestudējumi Latvijas teātros. Šajā gadījumā runājam par diviem – pirms 10 gadiem Nacionālajā teātrī iestudēto un šobrīd repertuārā esošo izrādi Liepājas teātrī.
Oriģināls un interpretācijas
Ineta Lazdāne: Liepājas izrādi esmu noskatījusies četras reizes, man tā ļoti, ļoti patīk! Ja manai trīsgadīgajai meitai būtu vismaz 11 gadu, es arī viņu noteikti aizvestu uz šo izrādi. Kaut vai tāpēc, lai viņa redzētu gan Zanes, gan Baibas pozīciju attiecībā pret vīriešiem un šīs pozīcijas rezultātu. Ar to es nedomāju fināla rezultātu, bet Ulda reakciju. Mūsdienās, kad visi mediji ir pilni ar pamācībām, kā piecos veidos apmierināt vīrieti, kā viņam pielāgoties, kā izklāties, šī izrāde Baibas attieksmē parāda pilnīgi pretējo: nē, es nepakļaujos, nē, es nedaru tā, kā viņš grib! Viņš iedomājas, ka paņems mani? Nē, viņš nepaņems! Un tieši tas uztur ilgstošu vīrieša interesi. Lai gan Rainis šo lugu rakstījis arī par tautas dvēseli un attiecībām ar dažādām varām, ja skatāmies tikai attiecību līniju, tad darbs ir par to, ka, neatdodot uzreiz to, kas sievietei pieder, viņa iegūst varu pār vīrieti un viņa instinktiem.
Andris Bulis: Saskarsme ar Raini līdz šim man bija kā daudziem – drīzāk piespiedu kārtā skolā un Kultūras akadēmijā. Tai brīdī, kad man piedāvāja spēlēt Uldi, viss sagriezās kājām gaisā. Gaļinai Poļiščukai bija sava interpretācija, kā viņa saprata šo darbu, un arī recenzijās pēc tam bija rakstīts, ka iestudējums ir ļoti pietuvināts, kā to ir rakstījis Rainis. Jo patiesībā tas ir ļoti skarbs stāsts, un tāda iluzori skaista, pasakai līdzīga stāsta kā filmā par vienu slikto, kurš pagrūž vienu labo, tur nemaz nav. „Pūt, vējiņi!” ir uz instinktiem un izdzīvošanu balstīts darbs. Tas bija izdzīvošanas jautājums visiem, arī Uldim, arī Mātei, arī Barbas audžumātei Ortai – visiem! Atceros, daudzi nevarēja pieņemt, ka luga iestudēta šādi – skarbi, diezgan brutāli un brīžiem pat agresīvi. Bet, ja iedziļinās vēsturē un palasa Raiņa oriģinālu, tad viss top skaidrs. Ņemot par atskaites punktu filmu, cilvēkiem ir radies nepareizs priekšstats par Raiņa darbu. Varbūt tieši tāpēc arī filmas scenārija autors Imants Ziedonis bija ļoti neapmierināts ar rezultātu un pat aizliedza savu vārdu rakstīt titros.
Kad iestudējām izrādi, mums mācīja, ka tolaik skaistas skaitījās apaļīgas sievietes. Kārnas, kā tagad modē, paliktu pēdējās, ko puiši izvēlētos. Tautas tērps jau pats par sevi rada lielākas formas, bet meitas pat vilka vairākus brunčus citu virs cita, lai izskatītos kuplākas, jo tas nozīmēja, ka viņa laidīs pasaulē veselīgus pēcnācējus. Mēs arī uzzinājām, ka tolaik nebija tā, ka topošais znots piekāpj līgavas mājā uz nedēļas nogali. Viņš tur dzīvoja un strādāja, lai varētu novērtēt viņa darba spējas, saimniekošanas prasmi, tikumus. Rainis to ir „saspiedis” trīs dienās. Mūsu izrādē Uldis Zanes mājās dzīvoja gadu
Vēstījums starp rindām
AB: - Rainis ar katru tēlu vilka zināmas paralēles. Gatiņš viņam bija latviešu tauta – kliba un atstumta. Uldis nāk kā svešzemju iekarotājs, viņš nāk ar vēju – izposta, paved, izārda, viņa dēļ kādam jāiet bojā. Katrā rindā ir zemteksti un simboli. Kad Zane pirtī Ulda priekšā gatava izģērbties, viņš saka: „Man aklas acis, neredzu es tavas saules”. Tā Zanei ir traģēdija. Katram tēlam ir sava traģēdija. Arī Gatim „stabulīte neskan vairs”, jo Baibas (latviešu tautas dvēsele) dzīvē ir ienācis Uldis „kā rīta vējš, kas nolauž egli”.
IL: Rainis, protams, ir simbolu meistars. Te nav vienkārši vainadziņš, vienkārši ogas, vienkārši stabulīte vai lakatiņš. Lakatiņš aizsedz meitenes acis. Lai cik banāli, bet acīs ir pilnīgi visa informācija, kas ar cilvēku notiek, ko viņš jūt, ko domā, ko grib un ko negrib. Un, ja Baiba nerāda acis, tātad nevēlas, lai Uldis redzētu, kas ar viņu notiek. „Rādi acis!” viņš saka un grib noraut Barbai lakatiņu, bet galu galā viņa to izdara pati: „Ja tev puisim kauna nav, es tev kaunu padarīšu, pati acis atdarīšu, lai tu redzi, kā tās mirdz!” Tas ir spiediens uz Uldi – tu mani ar varu neatvērsi; es darīšu to, ko pati uzskatīšu par pareizu!
Kāpt vai nekāpt laivā – tāds ir jautājums
AB: - Lielākā nelaime sievietei tai laikā bija palikt vecmeitās, jo dzimtas turpināšanas instinkts bija ļoti svarīgs. Tāpēc daudzas bija gatavs sēsties „jebkurā laivā”. Arī mūsdienās zinu ģimenes, kur sievas vecāki piedod znotam daudz ko, lai tikai viņš būtu. Liek meitām kāpt pāri lietām, kam nevajadzētu kāpt pāri. Lugā „Pūt, vējiņi!” viscaur ir sieviešu izrādīšanās. Zane pat paceļ brunčus līdz puscelim, ienākot pirtī pie Ulda, un tas tajos laikos ir nepiedodami daudz. Arī Anda mēģina savaldzināt Didzi, un nav jautājumu, kā? Traģēdija ir tikai tajā, ka Uldis neizvēlas Zani, kurai ir solījies un pie kuras brauc.
IL: Rainis lieliski parāda, ka sievietes par katru cenu grib tikt zem aubes. Arī Orta patiesībā provocē traģēdiju, jo, palīdzot Uldim, izaicina situāciju. Te atkal ir stāsts par „labo, balto māmuliņu”, kura vienmēr zina labāk, kas kuram vajadzīgs. Baiba grib Uldi, bet saprot, ka nedrīkst to darīt, jo tas, kas ir atļauts stiprajam, bagātajam un varenajam, nav atļauts viņai. Un cilvēki pieņem šos noteikumus arī mūsdienās. Ko piedod Zanei, to nepiedod Baibai, lai gan patiesībā Baiba neatvīla Zanei precinieku. Tā ir Mātes, pašas Zanes un Andas interpretācija. Lai gan lugā Zane nav ļauna, viņa vienkārši ir nelaimīga. Maitas loma ir iedalīta Andai. Filmā Zane būrās, lai atgūtu Uldi, Raiņa lugā nekā tāda nav.
Atšķirībā no filmas, lugā Baiba nevienu brīdi nav līdz galam gatava doties līdzi Uldim. Jā, viņš ir iekritis viņas sirdī, bet drīzāk tāpēc, ka viņa – klusā, pelēkā pelīte, kas, aizsegusi actiņas, tikai strādā un strādā – beidzot jūtas pamanīta, novērtēta. Jo līdz šim ciema ļaužu acīs viņa ir derīga tikai kroplītim Gatiņam. Likdama nojaust, ka brauks Uldim līdzi, Baiba tikai kušina visus tos, kas uz to cer. Viņa iemidzina arī Ulda uzmanību. Tas top skaidrs, kad, ieraugot Zani, kas gatavojas lēkt Daugavā no kauna, Baiba saka: „Nebūs manis, ņems tevi.” Viņa jau ir nolēmusi aiziet pavisam.
AB:- Jā, ir uzskats, ka latviešu sievietes pašas atdodas. Arī mūsdienās šajā ziņā varam vilkt paralēles ar Raini. Jo tad, kad sieviete jūt, ka sit viņas bioloģiskais pulkstenis, viņa nostājas uz Starta līnijas un no tā brīža aizmirst, par kvalitātēm, kādas domās ir pieprasījusi, un ņem to, kas ir dabūjams. Nosacītais mātišķais, sievišķais un dzīvnieciskais faktors samaisās vienā putrā, un nav paredzams, kas tajā izrādīsies spēcīgākais? Ir sievietes, kas ne par kādu cenu neņems sliktu vīru, labāk visu dzīvi nodzīvos vienas. Arī Baiba bija samierinājusies, ka Gatis būs viņas vīrs, līdz satika Uldi. Kāpēc viņa neiesēdās Ulda „Mersedesā” un neaizbrauca? Likumi un standarti bija ļoti nežēlīgi, te Rainis ir ielicis laikmetīgas iezīmes,- Barba labāk stāvus lec Daugavā, nekā kādai noņem vīru.
Tikumības definīcija
IL: - Baibas sievišķā gudrība pretoties puisim, ir arī tā laika tradīcijas, kas ir labi un pareizi un kas nē. Izrādās jēdziens „tikums” no seniem laikiem nozīmē prasmi tikt pāri nebūšanām. Jo ticis cilvēks dara lietas, kas veicina viņa labklājību. Līdz ar to tikumība nenozīmē puritānismu, bet gan gudrību, kas Baibai ir, bet Zanei nav. Uldi dabū tā, kura ir tikusi. Arī mūsdienās, nepiekrītot ātriem seksuāliem sakariem, neviena nebūs zaudētāja. Pat, ja vīrietis pēc atteikuma tevi vairs negrib, tad ko tu būsi zaudējusi? Vai tev vajag tādu, kurš grib tikai pārgulēt un pēc tam aizmirst? Tāpēc šis ir arī stāsts par „skaistajām Latvijas sievietēm”, kurām viss notiek jau līdz tam, kamēr abu dzimumu atšķirīgā pieeja attiecību veidošanai nav nonākusi „šķēru” krustpunktā. Jo vīrieti sākumā vada tikai instinktīvais dzinulis, kamēr sieviete vēlas emocionālo, garīgo tuvību. Ja tā ir, tad arī sievietes seksuālā interese pamazām aug. Un tad abi satiekas krustpunktā. Vīrietis ir tik ilgi nogaidījis, ka redz sievietē ne tikai seksuāli pievilcīgu būtni, jo sieviete ir devusi laiku to ieraudzīt. Tad viņu attiecības var turpināt augt, jo tām ir izveidojusies pareizā bāze.
Savā darbā diemžēl ļoti bieži strādāju ar klientēm, kuras, veidojot jaunas attiecības, pārāk ātri pārkāpj šo robežu kaut arī pašas vēl nav tam gatavas. Jo viņš taču mani ved tur un tur, aicina tur un tur, tātad viņš grib to, un es viņam esmu it kā parādā... Pēc tam ir vilšanās. Abiem. Jo arī vīrietis lieliski jūt, ka īstenībā viņa nebija gatava. Un tajā brīdī beidzas daudzi stāsti, kas varētu nebeigties. Arī „Pūt, vējiņos!” Rainis mums pasaka, ka Zane ar Uldi ir iepazinušies gadatirgū un liek nojaust, ka tur kaut kas ir bijis. Varbūt ne gluži sekss, varbūt skūpsts, kas tajos laikos jau bija ļoti daudz. Lai kas tur nebūtu bijis, Zane ir tieši vai netieši teikusi: „Ņem mani! Re, es jau pati nāku! Redzi, kā es tevi gribu?!” Un šī meitene Uldi vairs neinteresē. Bet te pēkšņi ir viena, kas saka nē, un viņš uzreiz pieķeras. „Oho! Kāda man atsaka? Tas ir kaut kas interesants.” Ja precības ir no vārda „prece”, tad Uldis brauc pēc vienas preces un ierauga citu, kas ir labāka tikai tāpēc, ka saka nē. Viņš ar visu savu naudu nevar šo „preci” dabūt.
AB: - Jā, tirgū Uldis ir solījies Zanei, ka vēlāk brauks pie viņas un to viņš arī dara. Turklāt skaidrā prātā, kā ikviens sakarīgs puisis pirmajā randiņā. Toties iepazīšanās dienā viņš visticamāk bija dzēris, un, lai dabūtu mutes no skaistās un bagātās Zanes, bija gatavs sasolīt nezin ko. Un tad ir liktenīgā meitu sajaukšana maltuvē, kad Uldis Barbu notur par Zani, grib noskūpstīt, bet Barba viņam iekož. No tā brīža viņš ir aizmirsis, pēc kā braucis. Baibas pretošanās, Žannas D’Arkas spīts vīrietī izraisa vairāk emocijas, nekā apsolītais Zanes pūrs un paredzamā saticība.
Es ticu, ka var būt tā, kā Uldim, ka sieviete iepatīkas no pirmā mirkļa. Bet es nezinu, vai tā ir mīlestība, iemīlēšanās gan. Rainis ir rakstījis, ka turīgs ar turīgu – apsolītās laulības – ne vienmēr ir tās ideālās. Ka visam pāri jābūt cilvēciskajai īpašībai – mīlestībai. Uldis izvēlas šo ceļu, nevis iespaidīgo pūru kopā ar Zani, tas nozīmē, ka viņa jūtas pret Baibu ir mīlestība.
Neviens nevienam nepieder
IL: - Raiņa stāsts pamatos ir par to, ka veselīgās attiecībās neviens nevienam nepieder. Līdzko mēs iedomājamies, ka kāds mums pieder, tas ir beigu sākums. Nevienu nevar noturēt, nevar piesiet – tas nav iespējams. Zane ir iedomājusies, ka Uldis pieder viņai, Gatiņš ir iedomājies, ka viņam pieder Baiba. Bet cilvēks var tikai labprātīgi izvēlēties būt kādam blakus. Un mūsu uzdevums ir darīt visu, lai kopā būtu labi. Jo, ja es daru otram pāri, viņam ir tiesības aiziet. Bet darīt visu, lai kopā ir labi, nekādā ziņā nenozīmē izklāties otra priekšā. Jo šī izklāšanās bieži vien ir šantāža: redzi, cik es balta un laba?! Redzi, kā es daru visu tavā labā – tev nav tiesību aiziet!
Es ļoti bieži domāju: cik dīvaini, ka tajā brīdī, kad cilvēki apprecas, viņi domā, ka ļoti mīl viens otru, ka viens otram ir vissvarīgākie. Kas notiek pēc dažiem gadiem, kur tas viss ir pazudis? Tad ir jāatbild sev uz jautājumu: ko es esmu darījis, lai priecīgi pavadītu laiku ar otru cilvēku, tā vietā, lai visu laiku „rullētu lūpu”, visu laiku elstu un nopūstos, kritizētu un pārmestu. Jo, ja viens iesāk šo spēli, kādā brīdī sākas ping pongs – otrs atbild ar to pašu. Šī saspēle perfekti strādā sliktā veidā. Svārsts – rezonanse projām vienam no otra - iekustas dziļāk un dziļāk, straujāk un straujāk.
AB: - Kāda slavena un burvīga latviešu aktrise – apbrīnojama sieviete un cilvēks, reiz teica: „Cik daudz skaistu mīlestību jaunībā ir neizmīlēts!” Ne tādā nozīmē, ka nav pārgulēts, bet nav izmantotas iespējas mīlēt un būt laimīgai, sev visu laiku aizrādot nē nē nē! Tagad, kad viss ir pagātnē, viņa domā: vajadzēja! Vajadzēja ļauties mīlestībai!
Man liekas, ka Rainis ir mēģinājis pateikt, ka mīlestība ir nežēlīga – tā kož un sit un pretojas, neatdodas; neslīd vienmērīgi kā pa gludu ledu. Mīlestība nav lietvārds – tas ir darbības vārds ilgtermiņā. Jo dzīvot ģimenē, kopt ģimeni, tas ir milzīgs, sasodīts darbs.
Pēc priekškara aizvēršanās
IL: - Var jau būt, ka Uldis Zani tiešām apprecētu, bet kas notiktu pēc tam? Pēc visa, ko mums Rainis liek nojaust, diez vai viņi dzīvotu lielā laimē un saskaņā.
Galu galā sanāk, ka uzvarētāja ir Baiba. Un šis rezultāts mums iemāca: ja kaut kur par kaut ko ir cīņa, zaudētāji ir visi – pat šķietamais uzvarētājs. Bet divu sieviešu cīņā par vīrieti neviena nevar būt uzvarētāja. Ja sieviete grib uzvarēt, viņai ir jāizstājas no cīņas. Tik vienkārši. Ja mēs kādu vai kaut ko mēģinām dabūt ar varu (vai likumu), tas neko labu nesola. Tas pats ir par darbu, karjeru. Tieši tad, kad tu no sava „iecerētā” atsakies, viņš pie tevis atnāk. Savā darbā es ikdienas redzu, ka kādam no pāra kaut kas jauns piešķiļas tad, kad esošajās attiecībās kaut kas ir izšķīdis. Vieglākais veids, protams, tad ir vainot trešo personu, kurš radījis šo dzirksteli, bet faktiski būtu jāpaskatās, kā es esmu provocējis, ka tā ir noticis. Abi ir līdzatbildīgi,- nav viena sliktā, kas atnāk un izjauc laimīgu ģimeni.
AB: - Finālā, ar Baibas mirušo ķermeni uz rokām Uldis saka: „Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mūs jūriņā, jūras baltā augstumā.” Beigas ir atvērtas – mēs nezinām, vai arī Uldis neaiziet bojā. Viņš ir salauzts, viņš neaiziet paceltu galvu. Viņš nekad vairs nebūs tāds Uldis, kāds bija.
„Pūt, vējiņi!” atskaites punkts man ir dēls, jo viņš piedzima, kad bija pirmizrāde, tātad tas bija pirms 10 gadiem. Kad bija nospēlētas 70 izrādes, es priecājos, ka to beidzot noņēma no repertuāra. Tagad gribētu nospēlēt vēlreiz, lai gan šodien man būtu grūtāk spēlēt Uldi, kas ar kāju atsper durvis,- vētru un dziņu laiks manī ir beidzies. Kad esi jauns un maksimālists, tu spēj strauji iet pa labi vai pa kreisi – ja nav, tad nav! Man vairs nav raksturīgi strauji nocirst, tagad es domāju, vai kādu nesāpinu, un tāpēc bieži nepasaku, ko domāju, lai tikai nesāpinātu. Jaunības maksimālismā bija tā: padomāju – pateicu! Un kad tas nāk atpakaļ, tu domā, cik nejauki toreiz izdarīju, bet tas jau ir noticis fakts. Tagad pirms lecu, es padomāju, izvērtēju.
Uldis bija jauns un brīvs, tāpēc varēja viegli pārmesties no Zanes pie Baibas. Ja viņš Zani būtu apprecējis, un tikai tad ieraudzītu Baibu, iespējams, viņš nožēlotu, ka ir iztērējis laiku. Bet visticamāk, tad nebūtu šīs traģēdijas un abi ar Zani būtu dzīvojuši laimīgi... priekš pārējiem. Tagad mēdz salīdzināt, ka padomju laikā nebija tik liels šķirto laulību skaits, jo cilvēki mācēja dzīvot kopā. Bet, vai viņi bija laimīgi, tas ir diskutabls jautājums. Varbūt taisnība ir tiem, kas dzīvo kopā tik ilgi, kamēr ir pilnvērtīgi laimīgi, kamēr katru dienu nezāģē viens otru, kamēr attiecības nepārvēršas fiziskā vai emocionālā vardarbībā. Es nezinu, kas ir labāk: ģimene, kur viens otru pacieš bērnu dēļ vai bez tiem, vai ģimene, kas dzīvo laimīgi un šķiras, kad vairs nav laimīgi. Kurš pateiks, kā ir labāk un pareizāk? Tas ir neatbildams jautājums. Mēs savu dzīvi dzīvojam vienreiz –, labāk par mums mūsu dzīvi nenodzīvos neviens. Tad kā ir pareizi: teikt otram to, ko domā un kā jūties, vai to, ko otrs vēlas dzirdēt?