Robežas, to esamība un ievērošana rada skaidrību, kārtību un drošību. Tas ir būtisks fenomens ne tikai ģeopolitiskā nozīmē, bet arī indivīdu mērogā. Tieši individuālā līmenī sensori strādā vēl jūtīgāk. Ikviens no mums sajūt brīdi, kad tās tiek pārkāptas,- kaut kas emocionālā līmenī par to signalizē. Rodas sajūta, ko vienkārši varētu apzīmēt: „sajutos slikti”.
Tomēr ne visi cilvēki ir drosmīgi uz to reaģēt ārēji, ne visi tam uzreiz piešķir tik lielu nozīmību, kā rezultātā rodas pāridarījuma sajūta. Savukārt persona, kura nesaņem signālu par robežas pārkāpumu, var iet tālāk, kas jau var izraisīt nopietnākas sekas. Ir cilvēki, kas regulāri atļauj savas robežas pārkāpt vai nu „mīļā miera labad”, vai aizbildinoties ar domu: ”nav jau tik traki!”, vai pat sajūtoties vainīgi par kaut ko paši, līdz ar to attaisnojot un pieļaujot otra rīcību. Kā rezultātā bieži nonāk situācijās, kur citi ar viņiem nerēķinās, kur citi dara pāri vai neizrāda cieņu. Tas, protams, lielā mērā vienmēr būs saistīts ar pašvērtības apziņas līmeni. Jo augstāka pašcieņa un pašapziņa man piemīt, jo ātrāk es pievērsīšu šādām situācijām uzmanību, jo ātrāk reaģēšu, jo vairāk citi respektēs manas robežas, jo vairāk es jutīšos cienīts un droši attiecībā uz apkārtējo pasauli, jo vairāk manī veidosies sajūta un pārliecība, ka es varu ietekmēt lietas. Tieši spēja noturēt savas robežas vairo vai samazina arī iekšējo drošības sajūtu. Kas zīmīgi,- bieži vien tie, kas nespēj noturēt savas robežas, nesajūt brīdi, kad paši pārkāpj otra, un iespējams, pat apvainojas, kad saņem aizrādījumu.
Starp vecākiem un bērniem. Laiks un vieta, kad cilvēks mācās sajust, noturēt un ievērot robežas, ir bērnība . šajā laika posmā mazais cilvēks ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem, cik daudz viņi respektē bērna robežas, cik daudz pieprasa ievērot savējās un citu cilvēku, cik daudz cieņas ir savstarpējās attiecībās ar bērnu un citiem ģimenes locekļiem. Cieņa pret bērna izvēlēm, viedokli, vajadzībām, ķermeni. Cik bieži katrs vecāks ar nopietnu un respektējošu attieksmi izturas pret bērna izvēlēm, tik skaidri bērna apziņā izveidojas izpratne un izjūta par savām un citu robežām. Bērns to mācās jau pirmajos dzīves gados. Tieši pirmie dzīves gadi var būt viskritiskākie vecākam saprast, kurā brīdī tas būtu jāņem vērā, jo tieši šajā vecumā pastāv risks, gan atļaujot pārkāpt savas vai citu robežas, nereaģējot uz to, ar atrunu , „gan jau paaugsies, tad sapratīs!”, gan neņemot vēŗā bērna izvēles un reizēm arī vajadzības, pieaugušais norullē ar ceļa rulli pāri bērna vajadzībām, ar domu:” ko gan viņš saprot? tāpēc es izlemšu un izvēlēšos visu viņa vietā!” Bet ja izdodas raudzīties ar cieņu pret mazo augošo personību, mēš netieši mācām arī viņam izturēties ar cieņu pret apkārtējo pasauli.
Starp vīrieti un sievieti. Pāru attiecības. Pāru attiecības ir otrs nozīmīgais lauks, kur robežu ievērošana, neievērošana ietekmē paša un otra dzīves kvalitāti ļoti ievērojami. Cilvēks, ar kuru izvēlamies būt kopā lielu daļu no savas dzīves, ir arī izmēģinājuma platforma savai iegūtajai pieredzei bērnībā arī attiecībā uz robežām. Tas, cik ļoti paši ievērojam otra un savas robežas, cik ļoti atļaujamies signalizēt, ja jūtam pārkāpumus attiecībā uz sevi, cik ļoti pieļaujam, ka notiek nepieņemamas lietas sākumā, tik ļoti tas ietekmē attiecības vēlāk. Ļoti bieži „mīļā miera labad”, jo baidāmies zaudēt attiecības, esot apjukuši no otra, reizēm pat bezkaunības, nedodam signālu tad, kad tas būtu visvienkāršāk, līdz ar to ļaujamies ievilkt sevi tā kā zirnekļu tīklā, bet kad tas jau ir noticis, ir ļoti grūti tikt laukā. Bet ne neiespējami! Tam ir vajadzīga drosme tāpat kā sākumā, tikai vēl vairāk. Kad kaut kas ir iestrādājies, lai to mainītu, vajag vairāk spēka un pārliecības. Ir jābūt gatavam pretreakcijai no otra. Mēs nevaram sagaidīt, ka otrs par to priecāsies un atbalstīs. Nē, gluži otrādi viņš vai viņa rādīs neapmierinātu seju vai reaģēs vēl spēcīgāk, bet ja mēs izrādām pārliecību par savu lēmumu, agrāk vai vēlāk otrs, ja viņam ( viņai) attiecības būs svarīgas, ņems to vērā. Svarīgākais mums pašiem būt ar iekšējo pārliecību, ka mūsu robežas nedrīkst pārkāpt. Diemžēl tieši pāru attiecībās reizēm tās tiek pārkāptas vissmagāk gan verbāli, gan fiziski, līdz pat fiziskai vai seksuālai vardarbībai. Ja kaut kas tāds tiek piedzīvots, jau pēc pirmā gadījuma ir jāreaģē ļoti nepārprotami, jo ja kāds ir vienu reizi atļāvies pacelt roku, tas var atkātoties. Vai man tas jāsagaida?
Tomēr ne vienmēr vajag, lai tas būtu tik smagā formā, lai mēs justos fiziskā diskomfortā. Brīvības sajūtas nepietiekamība var būt kā signāls, ka manas robežas tiek pārkāptas. Tie ir gadījuma, kad katram no pāra ir atšķirīga vajadzība pēc piederības sajūtas. Cik daudz laika mums jāpavada kopā un cik daudz ir nepieciešams realizēt sevi vienam, darīt lietas, kas tikai mani interesē – sports, kultūras pasākumi, kas otram neliekas saistoši utml. Šis ir viltīgs brīdis, lai „mīļā miera labad” piekristu otra uzstādītajiem noteikumiem, tomēr iekšēji izjūtot diskomfortu, kas sekmē mazvērtības sajūtas veidošanos un vēlēšanos to kompensēt reizēm tieši tādā veidā, kā tas otram ir vissāpīgāk. Līdz ar to „mīļais miers” sākumā rada ilūziju, ka gan jau kaut kā, bet patiesībā tas var izrādīties bumba ar laika degli.