Untitled1_srcset-large.jpg
  • Ineta Lazdāne

IECIETĪBA

‘’Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēkiem patīk runāt nevis klausīties otrā.’’, tā Aivita Putniņa sociālantropoloģe. Ilgus gadus vairākas paaudzes dzīvoja situācijā, kad nedrīkstēja runāt, nedrīkstēja izteikt savu viedokli par apkārt notiekošo. Tas bija drošāk.


Tagad cilvēki ir sapratuši, ka drīkst, ka nav nekāda apdraudējuma, pat nekādu seku, vienlaicīgi arī nekādas atbildības par pateikto. Tādā veidā tiek pārprasts demokrātijas jēdziens ‘’ vārda brīvība’’, uzskatot, ka drīkst arī aizskart otru ar saviem vārdiem, reizēm pat pazemot. Bet nu laikam būtu pienācis laiks mācīties sarunāties, arī ieklausoties otra teiktajā, tā lai var veidoties dialogs. Lai nav tā, ka tikai katrs par sevi izkliedz savu sāpi, savu pretenziju vai savu pārliecību. Tas ir gan vērojams sociālajos medijos, gan arī pāra attiecībās, kad cilvēki cīnās par savu taisnību, nemaz neieklausoties otra teiktajā. Ļoti iespējams, ja ieklausītos, izdotos saklausīt arī ko noderīgu vai vismaz izskaidrojošu otra pozīcijai, kas ļautu labāk otru saprast, neuztvert kā ienaidnieku un atrast kopīgu valodu, beigu galā cieņpilni virzīt sarunu. Iecietība pret atšķirīgu viedokli, iecietība pret atšķirīgu pasaulsskatījumu, pret atšķirīgām vajadzībām un pat vērtībām, pret citādo. Lēnām, ļoti pamazām šos procesus pozitīvā virzienā var novērot sabiedrībā, tomēr vēl tik daudz ko darīt. Tik daudz kur vēl pieaugt tajā. Atkal sākam katrs pats ar sevi. Katrs sevi pārbaudām, kā es reaģēju uz otra cilvēka izvēli, piemēram, braukt pa citu maršrutu, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, nekā es to būtu darījis, par otra atšķirīgo viedokli vai veidu, piemēram, kā mazgāt traukus vai kā organizēt savu dzīvi. Iecietība ietver sevī cieņu pret sevi un pret otru, pret savām un otra izvēlēm noteiktā veidā redzēt pasauli un tajā notiekošo. Iecietībā pret otra tempu un uzvedības stilu, pret otra personības izpausmēm. Bieži vien neiecietība ienāk vietā, kur cilvēks pats ar sevi īsti nav apmierināts, tad, lai novērstu uzmanību pats no sevis, jo tas ir tik neizturami, sāk uzbrukt otram. Maigākās formās tas rada spriedzi, bet smagākos gadījumos tas var radīt arī vardarbību pret otru. Bieži vien šķietami vieglāk ir pārveidot otru nevis sevi. Līdz ar to viss kā vienmēr atduras pašam pret sevi. Viss, ko es daru ne tik labā veidā pret otru, stāsta kā es patiesībā jūtos pats ar sevi. Risinājums ir manās attiecībās pašam ar sevi. Cik labs, vērtīgs, cienījams cilvēks sev šķietu, cik lielā mērā savā dzīvē esmu saskaņā ar sevi.. Ja nevaru pozitīvi atbildēt uz šo jautājumu, ir vērts padomāt par pašterapiju vai citu veidu, kā atrast mīlestību pašam pret sevi. Tikai tad, kad esam mierā ar sevi, cieņā pret sevi, tad tā varam būt arī pret citiem. Tad nav jācīnās par taisnību, kurš domā pareizāk, tad var pastāvēt divi viedokļi līdzās.

Recent Posts

Cilvēks nav vienpatis, cilvēks ir sociāla būtne – pat tie ļaudis, kam patīk laiku pa laikam izbaudīt vienatni. Mēs dzīvojam sabiedrībā, esam tieši vai netieši cits ar citu saistīti, atkarīgi cits no c

Cilvēks nav vienpatis, cilvēks ir sociāla būtne – pat tie ļaudis, kam patīk laiku pa laikam izbaudīt vienatni. Mēs dzīvojam sabiedrībā, esam tieši vai netieši cits ar citu saistīti, atkarīgi cits no c

Ja varētu iedomāties paradīzi zemes virsū, tad viens no noteikumiem būtu, - ikviens cilvēks jūtas un uzvedas kā līdzvērtīgs ikvienam citam. Lai arī tā ir visīstākā patiesība, tā justies un uzvesties n