Žurnāls „Māksla mīlēt” Rubrika: Cits skatījums Teksts: Guna Roze Konsultē: aktieris un režisors Intars Rešetins; pāru konsultante Ineta Lazdāne
Bankrots Liekot zem lupas Regīnas Ezeras romānu „Aka”, pēc kura motīviem uzņemta Rīgas Kinostudijas filma „Ezera sonāte”, gribējās vilkt paralēles ar tādiem darbiem, kā „Zirgu vārdotājs”, „Medisonas apgabala tilti”,„Lepnums un aizspriedumi”, kas visi vēsta par skaistajām un trauslajām vibrācijām starp diviem cilvēkiem, kad ir gana daudz šķēršļu, lai mīlestība paliktu nepiepildīta. Taču izrādās, ka R.Ezeras stāsts ir par ko citu.
Pāris vārdos Ārsts Rūdolfs pavada vasaru laukos un tur satiek skolotāju Lauru – divu bērnu māti, kuras vīrs ir cietumā. Rūdolfs glābj viņas slimo meitu Zaigu, sadraudzējas ar dēlu Māri un iemīl Lauru. Sievieti gaida mokoša izvēle – mīlestība vai pienākums pret ģimeni. Filma no Latvijas kinoklasikas zelta fonda meklē atbildi uz visos laikos aktuālo jautājumu- vai drīkst ļauties aizliegtai mīlai?
Aka un ezers
Intars Rešetins: - Lasot grāmatu, acu priekšā ir filmas tēli – Kairiša, Cilinskis, Freimane, Jakovļevs. Aktieru izvēles ziņā un aktiermeistarības ziņā filma ir ļoti spēcīga. Arī temperatūras ziņā, kā šī tēma tiek pasniegta. Tā ļoti vienkārši runā par skaudrām lietām, jo romantikas šai stāstā ir tikai tik daudz, cik mēs paši ļaujamies autores skopi uzrakstītajiem impulsiem. Mēs ar savu iztēli un fantāzijām romantizējam šo stāstu un ieraugām tur tieši tās krāsas un notis, kas ir tikai mazliet ieskicētas, salīdzinot ar skaudrajām, kādu šai darbā ir ļoti daudz. Tur ir daudz nelaimīgu cilvēku – kaut vai Vija, vecā Alvīne, Eidis ar Mariju. mazā Zaiga. Zaigas līnija grāmatā man likās viena no emocionālākajām stīgām – tik saprotama. Viņas pasaules skatījums, pievēršanās detaļām – tik trausls. Un, kad tu zini pamatapstākļus, ka tēvs ir cietumā, tu tam mazajam bērnam no sirds jūti līdzi.
Kāpēc romāna nosaukums ir tieši „Aka”, nevis „Tomariņu pulkstenis” vai „Bankrots”, kas arī būtu piemēroti? No semantikas viedokļa skatoties, kāda ir darba simboliskā slodze, aka ir precīzs salīdzinājums. Tās ir slāpes, dziļa tumsa, bailes – tur ir viss kopā, un tas lasītājam dod asociatīvo tramplīnu. Filmai dots nosaukums „Ezera sonāte”, jo režisoriem (Varis Brasla un Gunārs Cilinskis) ir savs veids, kā stāstīt šo stāstu. Viņu vadmotīvs ir bijušas alkas, ikviena varoņa cilvēcīgas ilgas pēc laimes. Šai gadījumā nosaukums „Ezera sonāte” darbam pārklāj poēzijas plīvurīti. Abi gadījumi nosaukumi ir trāpījuši desmitniekā. Man bija ļoti žēl, ka beidzās grāmata. Nebija sāta sajūtas. Gribējās teikt: „Kāpēc jūs apraujat? Kas tagad notiek ar puiku, kurš ir aizmirsis tēvu un pieķēries Rūdolfam?” Tas viss ir tik jūtīgi... Tāpēc man ir laba sajūta, ka latviešiem pūrā ir šādi darbi, kas tik ļoti spēcīgi izstrādā asociatīvos impulsus.
Ineta Lazdāne: - Lasot Regīnas Ezeras romānu „Aka” un vēl jo vairāk, skatoties filmu „Ezera sonāte”, mēs galvenokārt tveram un pēc tam atceramies romantisko līniju – Lauras un Rūdolfa jūtu piedzimšanas brīnumu un nepiepildīto mīlestību. Jo tas, kas tikai virmo gaisā, cilvēkiem patīk visvairāk. Ka attiecības it kā ir, un tai pašā laikā – nav. Tas ir pats skaistākais un maģiskākais. Bet kas notiek pēc tam? Pēc tam sākas īstā dzīve. Jāatzīst, ka R.Ezera spēlē ar „smagākām bumbām”, nekā filmas veidotāji un viņas stāsts ir ļoti pamatots, jo visu varoņu visas izvēles ir saprotamas - tās balstās uz reāliem tipāžiem, kādus mēs dzīvē satiekam. Ne velti R.Ezera tiek pieskaitīta pie spēcīgākajiem 20.gs. psiholoģiskās prozas autoriem.
Stāsts par atkarībām
Lazdāne:- Man gribas teikt, ka šis stāsts ir par līdzatkarībām. Līdzatkarīga ir gan Laura, gan vecā Alvīne, tikai katra savā veidā. Un tieši tāpēc skaistais mīlas stāsts, kam tik ļoti vēlas noticēt lasītājs un skatītājs, nemaz nav iespējams. Lauras vīrs Ričs ir dzērājs un nonācis cietumā par slepkavību („Nejauši,” min Rūdolfs – „Dzērumā,” atbild Laura). Līdzatkarīgais vienmēr atrod atkarīgo un otrādi – tās ir Upura un Glābēja attiecības, lai gan upuri ir abi. Riča un Lauras gadījumā viens upurē savu dzīvi alkoholam, otrs – no alkohola atkarīgajam. Tā ir viena no līdzatkarīgā domāšanas un uzvedības pazīmēm, ka viņš atsakās no savas dzīves, it kā noliek to malā. Filmā tas nav tik izteikti jūtams, bet romānā ir skaidri pateikts, ka Laura nemaz nezina, vai mīl savu vīru, drīzāk pat, nē. Bet viņa pacietīgi nes savu upuri un tieši tāpēc nedrīkst atļauties pati savu dzīvi, kurā iespējams, būtu laimīga. Viņasprāt – nedrīkst atļauties. Jo pilnīgi viss dzīvē notiek tā, kā mēs paši izlemjam un savā prātā izvirpinām.
Mūžīgais noslēpums - Laura
Lazdāne: - Tas, ka Laura ir tipisks upuris, skaidri redzams attiecībās ar Riča māti; viņa neiebilst vīramātei nevienā situācijā, viņa dara, viņa noklusē. Tāpēc vīramāsas Vijas pārmetumi („Kad tu beidzot atļausies kaut ko pati sev?”)ir pamatoti, jo tas patiešām izskatās slimīgi. Filmā Laura ir skaista un gaumīgi ģērbta, bet romānā staigā nonēsātās treniņbiksēs, apvalkātā vienīgajā kleitiņā – absolūti sevi nemīloša būtne. Mirkļos ar Rūdolfu viņa it kā atļaujas dzīvot sev, bet jau nākamajā brīdī nosoda sevi. Laura ir ļoti pareiza. Skatītājs gaida, lai viņa atļaujas, bet sabiedrība – lai neatļaujas, un viņa to arī nedarīs, jo viņai nav drosmes iet pret savu pareizumu, bet tas,ka viņa paliek ar vīru karstgalvi un dzērāju, ir „pareizi”.
Tāpēc patiesi simpātiska ir Vija ar savu dabisko vaļsirdību un uzdrīkstēšanos iebilst pret Tomariņos iedibināto kārtību. Visbrīnišķīgākais tēls „Akā” ir mazais puisēns Māris, bet mazā Zaiga ir Lauras kopija, kas arī neatļaujas parādīt savas emocijas. Tas ir sliktākais, ko mēs darām ar saviem bērniem, ja audzinām viņus būt pareiziem. Jo būtībā mēs viņus audzinām nelaimīgus.
Rūdolfam Laura patīk ar savu noslēpumainību. Par viņu nekas nav skaidrs. Kaut kas viņā ir, kaut kas pievelk. Bet kas? – tas Rūdolfam nav saprotams. Laura izturas tā, ka Rīgas dakteris tiešām nevar saprast, vai viņš viņai patīk, vai viņa priecājas, viņa atbildēs vai noklusēs? It kā atbild, bet nav atbildējusi. Un šī rotaļa ļoti piesaista Rūdolfu, jo tas, kas nav saprotams, kas ir grūti pieejams, ir jāiekaro. Un tas, kas jāiekaro, rada interesi,sevišķi donžuāna tipa vīrietī.
Rešetins:- Kāpēc Laura neļaujas tam, kas notiek ar dakteri? Jo nojaušams, ka viņa tomēr gūst baudījumu no tā, ka kopā ar Rūdolfu jūtas kā sieviete. Kāpēc viņai bail no savām jūtām? Tāpēc, ka viņa savu upuri nesīs līdz galam. Viņa to nes arī strādājot par skolotāju – par kapeikām, bez brīvdienām un bez atvaļinājuma. Viņa ir intraverta, bet sirds cilvēks. Viņa nekad nevarētu nodot Riča māti, Riču, bērnus. Kad Laura Alvīnei lasa Riča vēstules, kādēļ viņa pieliek klāt par mātiteikumus, kā vēstulēs nemaz nav (filmā šīs nianses nebija). Šie baltie melivarētu būt viena no visprecīzākajām atbildēm, kāda ir Laura.
Ideālais vīrietis?
Rešetins: - Romāns sniedz par dakteri daudz vairāk informācijas nekā filma. Filmā šis tēls ir nostalģisks un mazliet plakātisks, bet romānā es tam dabūju grunti, segumu. Es uzzinu vairāk par viņa dzīves uztveri attiecībā pret sievietēm; uzzinu, ka kundziņš no Rīgas ir gatavs visu atvaļinājumu gulēt siena šķūnī,- viņam nav vajadzīgs komforts, bet vajag aizbēgt no pasaules, no ikdienas skrējiena. Filma mums neatklāj, kāpēc vīrietim ap 40ir izjukusiģimene, kāpēc viņš joprojām meklē sevi, kāpēc neglābj situāciju ar savu dēlu, kāpēc necīnās par Lauru? Kontekstā, kāds tiek piedāvāts skatītājam, viņš ir ideālais vīrietis, bet kur ir teikts, ka pēc gadiem viņam atkal nesagribēsies aizbēgt no visiem, lai meklētu sevi?
Lazdāne: - Filmā redzamais Rūdolfs ir katras sievietes ideāls: vīrišķīgs, maigs, stiprs, uzmanīgs un gādīgs, ar labu humora izjūtu un prasmīgām rokām, lieliski saprotas ar bērniem. Viņā ir viss, pēc kā ilgojas katra sieviete, un nav skaidrs, kāpēc sieva tādu ir pametusi un aizgājusi pie cita. Rūdolfa „skeletus skapī” atklāj romāns. Piemēram, viņa donžuāna dabu, to, ka dakterim bieži ir vienas nakts romāni ar māsiņām slimnīcā. Lasot romānu ar uzdevumu analizēt, top skaidrs, ka tas ir veids, kā Rūdolfs risina savas problēmas. Ģimenē viņš bija pastāvīgā sievas kontrolē un attiecības ārpusē ir protests (darīšu, kā gribēšu!) un vienlaikus vēlēšanās mazliet ieelpot svaigu gaisu. Turklāt viņam ir attiecības arī ar alkoholu. Filmā tas nav parādīts nemaz, bet romānā ieskanas vairākkārt. Varbūt arī tāpēc darbojas viņa un Lauras savstarpējais pievilkšanās spēks? Taču abu tikšanās Rūdolfam ir vērtīga, jo arī viņam tāpat kā Laurai tā ir cita pieredze. Jā, viņam ir bijušas daudzas attiecības, bet TĀDAS emocijas nenotiek katru dienu! Viņš ir piedzīvojis kaut ko skaistu, ieraudzījis citādu sievieti. Tādu, kura atmodina viņā kaut ko cēlu. Šī tikšanās katrā no viņiem iekustina nozīmīgus procesus, kas abu varoņu dzīvi var mainīt uz labo pusi.
Sliktais zēns Ričš
Rešetins:- Lasot romānu, nācu pie secinājuma, ka man kādreiz dzīvē gribētos uz teātra skatuves uzvest stāstu par Riču, jo filma ir tik laba, ka teātrī Lauras un Rūdolfa līniju aiztikt nevajag. Lai dramaturgs uzraksta par Riča dzīvi cietumā – par vēstuļu rakstīšanu un gaidīšanu, par apņemšanos kļūt labamun kas no tā iznāk – par to es vēlētos uztaisīt izrādi, jo ir skaidrs, ka Ričam iekšā viss skrāpējas. Šai izrāde būtu pilnīgi cits nosaukums. Ja asociatīvi atkal gribētos kaut ko no ūdens tēmas, tad Ričšvarētu būt pieraudāts mutautiņš. Jo viņš ir cits ūdens veids – tas nav alkohols, bet nav arī ne lietus, ne akas, ne ezera ūdens. Tas ir kaut kāds emociju pilns „ūdens”. Turklāt Ričš pirms cietuma un pēc – tie būtu divi dažādi ūdeņi. „Kad es domāju par tevi, es vēlos kļūt labs,” viņš raksta Laurai. Vai viņam izdotos to realizēt, atgriežoties brīvībā? Šo līniju es gribētu pētīt dziļāk.
Pāru izredzes
Rešetins:- R.Ezeras stāsts apraujas mirklī, kad oglītes tiek aizdedzinātas un tu paliec neziņā, kā tad turpināsies? Lasītājam pašamjānonāk pie šīs atbildes. Esmu labticīgs cilvēks un jau no bērnības ticu, ka labajam ir jāuzvar. Tāpēc es ticu, ja Ričs atgrieztos pie ģimenes, viņš būtu sapratis savas kļūdas un izsvēris, kas viņam ir vērtības. Protams, viņiem abiem būtu grūti,būtu no jauna jāpierod vienam pie otra, noteikti būtu jāmaina dzīvesvieta, Ričam jāmācās aprast ar tēva lomu, kas viņam līdz šim ir sveša. Bet es ceru, ka tur viss beigtos dzīvi apliecinoši.
Ja Laura paliktu ar Rūdolfu, gribas domāt, ka jūtas, kas starp abiem tik skaisti dzimušas,siltā un uzmanīgā tuvošanās un alkas pēc laimes arī turpmāk attīstītos salīdzinoši stabili. Tāpēc arī šajā pārī es saskatu kaut ko labu vēstošu, dzīvi apliecinošu.
Lazdāne: - Ļoti iespējams, ka attiecībās ar Lauru Rūdolfs sāktu dzert, jo atkarīgais atkal būtu atradis līdzatkarīgo. Starp viņiem varētu sākties nesaskaņas tāpēc, ka kāds ne tā paskatījās, ne tā pateica, ne tā izdarīja un šie aizvainojumu attīsta uzvedību, kas ved cilvēkus vienu no otra projām.
Bet briesmīgākais, kas var notikt attiecībās ar Rūdolfu, ir, ja viņu sāktu kontrolēt. Romānā tas parādīts nepārprotami un ir nojaušams arī filmā. Cietums mājās ir iemesls, kāpēc izjuka Rūdolfa attiecības ar sievu. Pat abu dēls Armands ir tā nokontrolēts, ka pat elpot lāga nevar: „Jā, tēti”, „Nē, tēti”, „lūdzu, tēti”, „Paldies, tēti”. Viņš ir tikpat pareizs, kā Lauras meita Zaiga.
Par kontroli Rūdolfs „cepās” arī „Gobu” mājās, jo Eida sieva Marija (kuras filmā nav vispār) regulāri slepus revidēja daktera somas saturu. Kontrolēšana, vēlme iebāzt pirkstus otra mantās, ir milzīga problēma pāru attiecībās un arī par to R.Ezera runā romānā. Visbiežāk sievietes ir tās, kas kontrolē un visbiežāk vīrieši tādos gadījumos meklē svaigo gaisu. Bet nedod dievs dzīvot kopā ar vīrieti – kontrolētāju!
Savukārt Laurai ir tendence uz ciešanu kultivēšanu, uz noklusēšanu. Viņa kontrolē nevis ar vārdiem un rīcību, bet ar grimasēm; lai otrs redz, ka esmu neapmierināta, sāpināta – tas viss ir viņas sejā. Viņa nerunā par to, kas uz sirds, viņa „rullē lūpu”, un arī tas ir veids, kā mēs kontrolējam otra dzīvi. Manā praksē ir bijuši klienti ar līdzīgām problēmām un vīrs ir pārtraucis dzert tikai tāpēc, ka sieva ir mainījusi savu uzvedību.
Es neredzu, ka būtu iespējamas ilgas un laimīgas attiecības starp Lauru un Riču, sevišķi bez terapijas palīdzības. Es baidos, ka tas kauns un pazemojums, ko Laurai nācies piedzīvot Riča dēļ un ciemojoties pie viņa cietumā, viņā paliks vienmēr, domāju, ka Laura nevarēs vīram to piedot. Kādā brīdī, kad visa atkal būs par daudz, Laura tomēr var arī aiziet. Un tad viņa visdrīzāk sapratīs, ka ir palaidusi garām Rūdolfu. Tas, ko viņa piedzīvoja ar Rūdolfu, nevar palikt bez pēdām, jo ir ļoti liels pretstats tam, ko viņa ir piedzīvojusi ar vīru. Tas ir tā, it kā viņa būtu sajutusi brīnišķīgu smaržu, uz kuru gribas tiekties atkal. Viņa ir sajutusi, ka var būt arī TĀ,- ka arī ar viņu var būt TĀ.Paliek tikai viens jautājums, vai viņai būs drosme kaut kad – ne tagad – saņemties un atļauties būt laimīgai? Iespējams, ka nākotnē tomēr būs kāds notikums, nianse, kas pieliks pēdējo punktu, jo romānā bija jūtams, ka Laurai tomēr sāk „piegriezties” visa viņas bezcerīgā dzīve. Viņas iekšējā agresija aug jau romāna darbības laikā un tas ir mazliet cerīgi. Jo tad, kad cilvēkam „piegriežas”, viņš var pieņemt ļoti drosmīgus lēmumus.
Anotācija uz filmas „Ezera sonāte” DVD vāka, kas restaurēta un izdota „Latvijas Filma” veidotajā Latvijas Kinoklasikas zelta fondā.
Comments