Prieks ir mūsu dzīves enerģija. Tas dod spēku dzīvot un darboties, tas dod iedvesmu. Prieks ir būtiskākā sastāvdaļa attiecībās, kurās esam, darbā, ko darām, hobijā, kam veltām laiku. Ja tas ir klātesošs, nekas nav par grūtu, nekas nav neiespējams, gribas tur būt un ieguldīties, jo neapzināti jūtam, ka dubultā saņemsim atpakaļ caur prieku.
Ja kādā no šīm jomām prieka pietrūkst, tā neveicas, tā apgrūtina, no tās gribas izvairīties. Tāpēc brīdī, kad tā notiek, būtu labi apstāties un pavērtēt, pameklēt iespēju, kā prieku tur radīt, un atrast galvenos cēloņus tā trūkumam. Tomēr prieks, spēja priecāties nav pašsaprotama. Esmu sastapusi cilvēkus, kas neprot vai pat baidās priecāties. Baidās, jo tā var izsaukt liktens lielo sodu, var notikt kas slikts – „tāpēc es nekad nepriecāšos!” Ir cilvēki, kuri to neprot, jo nekad nav bijusi tāda pieredze, jau sākot ar ģimeni, no kuras nāk. Tomēr tas nebūtu jāuztver fatāli, jo labā ziņa ir tā, ka pat ja tā ir, ar to ir iespējams strādāt, un baiļu vietā ielaist prieku! Ir iespējams iemācīties priecāties! Ja tas izdodas, pasaule šķiet ievērojami skaistāka un dzīve labāka. Tā ir dāvana, ko cilvēks sev var pasniegt visai dzīvei!