„Mēs mīlam pieprasīt, tāpēc ka mīlam, tāpēc ka mīlam par maz...’’ tā kādā dziesmā dzied Ainars Mielavs. Šķiet, tur nav, ko piebilst. Ļoti trāpīgi! Kas ir mīlestība? Uz šo jautājumu ir centušies atbildēt simtiem gudro dažādos laikos, bet galīgā atbilde vēl nav rasta. Varbūt tāpēc, ka izjūtas ir grūti aprakstīt ar vārdiem, varbūt tāpēc, ka katram tas ir atšķirīgi? Tas ir fenomens, kas mīt mūsos, kas formējas mūsos, kurā dzīvojam, pēc kura tiecamies, ko mācāmies visu mūžu. Pretēji tam – lai atbildētu, kas ir mīlestība, vieglāk atbildēt, kas noteikti nav.
Mīlestība nenozīmē, ka otrs man pieder, ka otrs ir atbildīgs par manu laimes izjūtu, ka man ir tiesības tevi kritizēt un nepārtraukti izteikt pārmetumus, ka man ir tiesības noteikt kā Tev dzīvot, ka es labāk zinu, ko Tev vajag, mīlestība nav arī nevienam nevajadzīgā upurēšanās otra labā, mīlestība nenozīmē, ka ļaujam otram pārkāpt savas robežas, ka ļaujam sev darīt pāri. Mīlestība dod spēku dzīvot, dod spēku ‘’lidot’’, tā dod iespēju augt un attīstīties, mīlestība ir pieņemšana, cieņa un liela ieinteresētība otra labklājībā. Ja mēs patiesi mīlam, tad vēlamies, lai otrs jūtas labi, pat ja viņa izvēle nav mums pa prātam. Šajā gadījumā mēs varam to attiecināt kā uz sava partnera, tā bērna mīlestību. Kādam tas viss padodas vieglāk, citam grūtāk, tomēr šķiet, ka tas ir ceļš, ko iet visas savas dzīves garumā. Patiesai mīlestībai vajadzīga veselīga pašapziņa un spēja sevi pieņemt, cienīt un par sevi priecāties. No tā var sākties mīlestības ceļš pie otra. Sāc ar sevi! Tad var doties pie otra! Apzinies savas vajadzības, piedod savas kļūdas, nepadodies attīstības ceļā, meklē prieku savā dzīvē - došanas prieku un ņemšanas prieku.