GAIDAS

Tas ir spiediens. Tās ir vilšanās potenciāls. Tās sastindzina. Visas attiecības, kurās tās ir klātesošas, ir ar rūgtuma piegarša. Jo tas, kurš gaida, tas jau sevi ir novirzījis sarūgtinājuma virzienā, jo līdz galam gaidas nevar tikt apmierinātas. Otrs nekad tieši to mums neiedos, ko mēs gaidām. Klāt būs interpretācijas piegarša. Savukārt, izjūtot gaidas pret sevi, tas ir kā izjust presējošu spiedi. Pretreakcija var būt divējāda .- tā var būt pretestība un spītēšanās. Otrs variants – bailes, kā rezultātā sastingums. Līdz ar to tas jau sākotnēji pakļauts citam rezultātam nekā cerēts. Droši vien katrs ir piedzīvojis vilšanos par kino vai teātri, kas pirms tam saslavēts. Mēs jau ierodamies ar savu vīziju, kam tur ir jābūt. Un nav! Kas atliek kā vien vilties! Rūgts! Tāpat, ja kādam ir gaidas no partnera, ka viņš vai viņa rīkosies noteiktā veidā. Bet .. piemēram, ka viņš vai viņa darīs mani laimīgu. Bet tas nav iespējams! Pirmkārt, tāpēc, ka otrs nekad līdz galam nevar zināt, kas Tev ir vajadzīgs. Otrkārt, laime ir stāvoklis, ko mēs tikai paši varam radīt. Tātad vilšanās garantēta. Rūgts!. Gaidas bieži vien ir klātesošas vecāku – bērnu attiecības, kas turpinās pat tad, ja bērni jau ir pieauguši, un zināmā mērā abas puses paliek neapmierinātas vai pat nelaimīgas. Vecāks nekad nav līdz galam apmierināts ar bērna paveikto, jo vienmēr taču var labāk! Savukārt, bērns vai nu visu dzīvi mēģina izdabāt, lai tikai beidzot saņemtu vecāka kaut cik pozitīvu vērtējumu, līdz ar to saņemot mantojumā arī sajūtu, ka es jau nekad neko līdz galam pa prātam nevaru uzdarīt! Rūgts! Vai otra versija, - bērns jau bērnībā padodas un nemaz necenšas, līdz ar to arī neizmanto savu potenciālu, jo tad vismaz pašam ir attaisnojums, :”es jau varēju, bet nedarīju”, jo ļoti bailes ieraudzīt vilšanos vecākos tad, ja esi centies. Šajā gadījumā tiek paturēta vismaz ilūzija,-„ ja es būtu gribējis, tad ....”