LAIPNĪBA

Viss sākas ar laipnību pret sevi.... Bieži vien cilvēki kritizējošas audzināšanas rezultātā ir iemācījušies nepārtraukti būt ļoti skarbi, bargi un pat iznīcinoši nejauki pret sevi. Diemžēl šī pati bardzība un pat agresija nereti tiek vērsta arī pret apkārtējiem. Tikai tad, kad mēs iemācāmies ar mīlestību, ar pieņemšanu un laipnību izturēties pret sevi, mēs to organiski varam realizēt apkārtesošajā laukā. Iemācoties piedot sev, ka šajā brīdī, šajā situācijā spēju izdarīt tieši to un tā, kā to varēju. Šajos apstākļos, kad man bija tieši tik daudz spēka, tik daudz enerģijas, tik daudz zināšanu, tik daudz pieredzes, tādi apstākļi utt, es varēju izdarīt tieši tā...Kā jau minēju, ja esam laipni pret sevi, varam būt dabiski laipni arī pret citiem. Šobrīd mūsu sabiedrībā diezgan dominējoša ir neiecietīga, kritizējoša, reizēm pat agresīva tūlītēja reakcija uz otru sev līdzās, - otru kā valdības pārstāvi, otru kā apkalpojošo personālu iestādē, otru kā garāmejošu cilvēku uz ielas, otru kā kaimiņu, otru kā savu dzīves partneri, otru kā savu bērnu. Tik daudz cilvēku, ko mēs ik dienas satiekam garām skrienot vai mazliet ciešāk saskaroties, cilvēku, ar ko mēs komunicējam gan pa telefonu, gan klātienē, gan uz ielas, gan sociālajos tīklos. Katru no mums ietekmē, kāda sociālā, emocionāli psiholoģiskā vide mums apkārt veidojas. Tomēr svarīgi, ka mēs katrs apzināmies, ka ikviens no mums, ar savu reakciju sekmējam to, kas šeit notiek. Reizēm arī dusmīgu, agresīvu personāžu ar smaidu vai savu laipno reakciju var vērst mazliet pozitīvākā uztveres virzienā. Tāpat kā tai stāstā par suņiem – ‘’kuru suni, kas tevī mīt, tu barosi, tas dzīvos’’. Ja katrs no mums centīsies barot pēc iespējas ‘’laipno suni’’, jau attieksmē pret sevi, tad vide apkārt katram mums vērsīsies laipnajā un patīkamajā virzienā. Ar laipnību nevis milzīgu paškritikas gūzmu pret sevi, ja kaut kas neizdodas kā bija iecerēts, ar laipnību un piedošanu, ja rodas kļūdas, ar laipnību, ja bērns sastrādā nedarbus, mēģinot izprast viņa domu gaitu; ar laipnību, ja kāds uz ielas ir nejauks, laipnība var būt arī daudz spēcīgāks ierocis nekā pret agresija.Tas ir virziens, kur mums kā sabiedrībai attīstīties, kur neapšaubāmi, manuprāt, pamazām attīstība jau notiek, tomēr vēl ir tāls ceļš ejams, lai varētu teikt, ka mērķis ir sasniegts. Sākam katrs ar sevi un pret sevi un dodam to sev apkārtējā vidē! Esmu optimiste un ticu, ka mēs varam kļūt par sabiedrību, kur laipnība ir viena no mūsu pamatvērtībām.

Man bija brīnišķīga pieredze savās mājās, kad mani daudzie, kopskaitā 3, pusaudži prmajā covid vilnī, acīmredzot, jūtot zināmu spriedzi, sāka sarunā izmantot aizvien vairāk neiecietīgas intonācijas viens pret otru. Mans aicinājums bija, kad atskanēja šāda nepamatoti neiecietīga, nelaipna intonācija brāļa vai māsas virzienā: ‘’tagad pamēģini to pašu pateikt laipnā veidā!’’ Bērni tam atsaucās un sākumā demonstratīvi pārspīletā, kariķētā veidā pirms tam pateiktā, piemēram,’’palaid taču mani!!!’’ teica’’ mīļo brālīt, palaid mani, lūdzu, garām!’’’, tomēr pat šāds pārspītēts un acīmredzami ar humora attieksmi pret situāciju, deva mums visiem sajūtu, ka emocionālā sitācija uzlabojas, un  pamazām atgriezās atpakaļ laipnība vienam pret otru. Laipnība vienam pret otru mājās ir normāla prasība. Tas nenozīmē, ka nav domstarpību, nav atšķirīgu viedokļu vai diskusijas, vai pat pretenziju, tomēr tas viss var notikt laipnā, cieņpilnā veidā. Man gribas to salīdzināt ar higiēnu, kur mēs neatļaujamies ar netīru muti staigāt apkārt arī tad, ja nav neviena svešinieka mājās. Ja laipnība būs manī pret sevi, to došu saviem tuvākajiem, ja laipnība būs pašsaprotama mājās, tā izplatīsies arī ārpus tās. Katru dienu vienu mazu solīti šajā virzienā!