Kāpēc līdzcilvēka atbalsts ir svarīgs depresijas slimniekam?

Raksts portālā "Delfi", 2019.gada augusts
Raksta autore: Elīna Kardela

Skumjas tāpat kā prieku piedzīvo katrs cilvēks savā dzīvē, tomēr bēdīgais garastāvoklis var ieilgt. Šajā laika posmā ir svarīgs tuvinieku atbalsts un izpratne par to. Uz sarunu aicinājām psiholoģi Inetu Lazdāni, lai uzklausītu speciālista viedokli par to, kā palīdzēt cilvēkam, kurš cieš no depresijas.  
   
Depresijai raksturīgākie simptomi ir motivācijas un enerģijas trūkums, kā arī pazūd interese par lietām, kuras agrāk interesējušas. Nenoliedzami, depresijas periodā cilvēks bieži jūtas nomākts un vientuļš, tāpēc tuvinieka atbalsts šajā laikā ir būtisks faktors ceļā uz atlabšanu. 
   
Lazdāne min, ka ir divas svarīgas lietas, kas jāsaprot – depresija ir slimība, tā nav izlaidība, slinkums vai iedomas, tāpēc no depresijas cietušo nevajag kaunināt, vainot vai kritizēt. Situācijās, kad cilvēkam ir ļoti smaga depresija un viņš pat nevar strādāt, tas nav tāpēc, ka viņš ir slinks, tas ir tāpēc, ka cilvēks tiešām nespēj un viņam tas ir fiziski un emocionāli ļoti grūti. Cilvēkiem, kuriem ir depresija, vainas sajūta ir cieši blakus esoša. Viņi par jebko ļoti ātri jūtas vainīgi. Otrkārt, kad cilvēks negrib kaut kur iet, piedalīties pasākumos, pret to ir jāizturas ar izpratni, var piedāvāt, taču nevajag apvainoties un taisīt skandālu par to, ka cilvēks to nevēlas darīt. Šāda reakcija depresijas slimniekam liek justies vēl vainīgākam, vēl sliktākam. 
 
“Tas, ko līdzcilvēks var darīt, ir - būt blakus, uzklausīt, atbalstīt, bet nevajag viņa vietā uzņemties atbildību,” pauž Lazdāne. Psiholoģe stāsta, ka depresija ir veids kā neapzināti cilvēks lūdz palīdzību vai uzmanību. Tā kā bieži vien šie cilvēki neprot par sevi parūpēties, viņi grib, lai citi par viņiem parūpējas. Viņi prot un rūpējas par citiem, bet bieži aizmirst par sevi. Šajā situācijā ir svarīgi neiekrist tā dēvētajā “glābēja trijstūrī” – ’’es par tevi rūpēšos, bet tu - par visiem mums’’. Tāds atbalsts nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs atbalsts, kas ietver frāzes – es tevi dzirdu, es tevi pieņemu, es atbalstu, ka tu ej pēc palīdzības, kā tu vari par sevi parūpēties.” 
 
Speciāliste norāda, ka atbalsts var arī kaitēt. Tas notiek brīžos, kad  sāk slimnieka vietā kaut ko darīt, pārspīlēts, glābjošs atbalsts. Depresija ir kā sauciens pēc palīdzības.  Depresijas slimnieks nedzīvo savu dzīvi, viņš neapzināti piespiež citiem uzņemties atbildību par viņu. Atbildība šeit IR ļoti svarīga, atbildība par sevi un savu vajadzību un robežu apzināšanās.
 
Kā ir ar līdzcilvēku, kurš slimniekam ir blakus ik dienu? Dienu no dienas cilvēks ir jāredz skumjš un jādzird, iespējams, pat ļoti drūmas lietas. Psiholoģe stāsta, ka līdzcilvēkam atbalsts ir tikpat vajadzīgs kā depresijas slimniekam. “Būt blakus cilvēkam ar depresiju tas nav vienkārši, tas ir nomācoši un toksiski. Cilvēks, kurš atbalsta slimnieku, savā veidā var “inficēties”, jo tas var ietekmēt noskaņojumu, sajūtas, iespējams pat dzīves kvalitāti. Cilvēks var tikt “ierauts” līdzi tā saucamajā toksisko attiecību trijstūrī – upuris – glābējs – varmāka. Cilvēks, kuram ir depresija, automātiski ieņem upura pozīciju, tā rezultātā izaicina otru cilvēku ieņemt glābēja vai varmākas lomu. “Tieši šī iemesla dēļ cilvēkam, kurš palīdz depresijā nonākušajam, ir svarīgi saņemt speciālista palīdzību pašam.” Tas ir tāpēc, lai cilvēks varētu labāk apzināties savas robežas. Viena no svarīgākajām lietām, esot blakus depresijas slimniekam, ir rūpēties pašam par savām robežām, savām vajadzībām. Tas būs labi gan pašam, gan slimniekam. 
 
“Strādājot praksē ar klientiem, kuriem ir depresija, esmu ievērojusi, ka viņi negatīvā veidā saņem no saviem līdzcilvēkiem vainas sajūtu, par to, ka nevar saņemties. Tā ir lieta, kas ir jāapzinās, ka tā nav cilvēka gribēšana, tā ir slimība,” atgādina speciāliste. Saprotot to, ka tā ir slimība pašam depresijas slimniekam ir jāvēršas pēc palīdzības, pie psihiatra, psihologa vai psihoterapeita. Lai atbrīvotos no depresijas, tas var palīdzēt. Lazdāne min, ka, ja depresija ir ģenētiski mantota, tai būs tendence ik pa laikam atkārtoties, bet ir iespējams palīdzēt gan medikamentozi, gan ar psihoterapiju, vismaz to padarīt vieglāku, lai uzlabotos dzīves kvalitāte. 
 
“Reizēm depresijas slimniekam ir tendence noliegt, ka jūtas slikti. Līdzcilvēks vairāk no malas ierauga, kas ar cilvēku notiek, jo depresija var būt ļoti maskētā formā. Tā var izpausties arī kā nogurums, ilgstošas galvassāpes, muskuļu sāpes, gremošanas sistēmas problēmas” 
 
Saskaņā ar Eurostat 2015.gada datiem pēc izdarīto pašnāvību skaita Latvija ierindojas trešajā vietā Eiropas savienībā. 
Psiholoģe uzsver, ka depresija sevī ietver risku, ka cilvēks var izdarīt pašnāvību. Tādā gadījumā vairs nav jautājumu slimniekam, par to, ko viņš vēlas vai nevēlas. Tiek darīts viss, lai cilvēks saņemtu speciālistu palīdzību, lai  iespējamo pašnāvības risku novērstu. Slimnieks ir jāiedrošina vērsties pēc palīdzības. 
Robežu noturēšana ir ļoti svarīgs aspekts šajā gadījumā gan slimniekam, gan līdzcilvēkam. 
Cilvēkam var palīdzēt tikt galā ar depresiju, bet tikai tad, ja slimnieks vēršas pēc palīdzības.
 
Kā liecina portāls Healthline depresijas saslimšanas gadījumā emocijas var būt ļoti mainīgas. Vienu brīdi cilvēks var būt izteikti noskumis un raudulīgs, bet jau nākamajā brīdī tās būs nevaldāmas dusmas. Lazdāne skaidro, ka dusmas ir klātesošas depresijas gadījumā, tikai tās ir apspiestas. Ir labi, ja dusmām ir iespēja izpausties uz āru, tas slimniekam dod enerģiju, iespējams, ka arī doties pēc palīdzības. Apspiestās dusmas uz kādu personu, varbūt, ka uz cilvēku, ar ko dzīvo kopā, varbūt uz kādu, kas bērnībā ir nodarījis pāri, varbūt uz abiem kopā. 
Psiholoģe stāsta, ka mēs redzam depresīvo cilvēku bremzētu, lēnu, nomāktu. Emocijas ir, bet tās visas ir noslēptas iekšā. Slimnieks taupa enerģiju, lai tās saturētu. Tāpēc šajā gadījumā, ja kaut kas izlaužas uz āru, ir pat labāk. 
 
Brīdī, kad cilvēks ir palicis izteikti antisociāls un nevēlas iet nekur, nozīmē, ka depresija ir jau ļoti smagā stāvoklī un slimība progresē. Šajā gadījumā būtu svarīgi motivēt slimnieku vismaz sākt dzert zāles. Tas var palīdzēt sākt vairāk apzināties realitāti, tad var doties uz psihoterapiju. Psiholoģe uzsver, ka tikai ar medikamentozu pieeju nepietiks, ir jāmaina domāšanu, cilvēka uztveri , tāpēc ir svarīgas šīs abas lietas, gan medikamenti, kuri palīdz hormonālajai sistēmai sakārtoties smadzenēs, gan psihoterapija, kas palīdz uztveres maiņai.