STĀSTS NAV PAR OŠIEM

Žurnāls „Māksla mīlēt”
Rubrika: Medaļas otra puse?
Teksts: Guna Roze
Konsultē: dramaturgs un režisors Lauris Gundars, individuālpsiholoģe un pāru konsultante Ineta Lazdāne

Viens no spieķiem attiecību ritenī ir dzīvošana klišejās. Par lietu kārtību, par to, kurš ir balts, kurš melns; kura patiesība ir vienīgā un neapstrīdamā. Taču nekas nav tā, kā izskatās, jo lācītim vienmēr kaut kas ir vēderā. Tikai zāģu skaidas? Tā atkal ir klišeja. Lai patrenētos ieraudzīt arī medaļas otru pusi, kopā iztirzāsim visiem zināmu mākslas darbu (literatūra, teātris, kino) varoņusun viņu attiecību samezglojumus. Šoreiz vecie labie Rūdolfa Blaumaņa „Indrāni”.

„Pareizais” stāsts par Indrānu ošiem"

Luga rakstīta 1904.gadā, un tās darbība notiek „Indrānu” mājās. Skolā mums mācīja, ka Indrānu Juris ar sievu (Blaumanis viņai pat nav devis vārdu, saucot vienīgi par Indrānu māti) ir veci un vārgi cilvēki, kas, nepaklausot juridiski izglītotā kaimiņaKaukēna padomam,tomēr novēl savu saimniecību vecākajam dēlam Edvartam, ar kuru nav tikušies vismaz deviņus gadus kopš viņš apprecēja vecākiem netīkamu sievu. Ieva (Indrānu nemīlamā vedekla)slepus blēdīdamās ar vēstulēm (pat slepus no vīra), ir parūpējusies, lai mājas mantotu tieši Edvarts, nevis viņa brālis Kārlis, kurš ir karadienestā cara armijā. Līdz ar Edvartu un Ievu „Indrānos” sākas citi laiki ar jaunu saimniekošanas veidu, kur aisberga redzamā daļa ir sūrs darbs, skops uzturs, skarba valoda. Jaunajiem saimniekiem ir vareni plāni aizlaistos „Indrānus” pārvērst plaukstošā saimniecībā, bet tie nesakrīt ar vecā Indrāna principiem un aug augumāgadiem ilgi rūgušais konflikts. Visam pa vidu vēl Edvarta un Ievas izlutinātais dēlēns Edžiņš, kurš saliek „ķiršus” uz ikviena „kašķa”. Konfliktu sērijakulminē,kad Edvarts, lai dabūtu naudu, liek nocirst tēva audzētos un iemīļotos ošus. Starp abiem – tēvuun dēlu – notiek asa vārdu pārmaiņa, kā rezultātā Edvarts vecākus aizsūta dzīvot uz pirtiņu. Vecais Indrāns iesūdz dēlu tiesā, prasot atpakaļ sev saimnieka tiesības, bet zaudē.

Skolā mums mācīja, ka lugas pamatā ir paaudžu konflikts, jo jaunā paaudze cietsirdīgi izturas pret vecākiem un neciena ētiskās vērtības. Taču šāds formulējums par tik spēcīgu dramaturģijas darbu ir tikpat sekls, ka apgalvojums, ka lācītim vēderā ir vien zāģu skaidas.

Lauris Gundars: SAPŅI UN DADŽI ACĪS

Vispirms aplams ir priekšstats par Indrānu tēva un mātes vecumu.
Teātros šos tēlus vienmēr veido tā, it kā viņiem būtu vismaz 70-80 gadu. Bet zināms,ka tolaik cilvēki precējās agrā jaunībā. Tātad, ja pieņemam, ka Edvartam ir28-30 gadi, vecajiem 50-55, ne vairāk, un tas vēl nav bezcerīgs vecums. Blaumanis vairākas reizes atgādina, ka Edvarts apprecējis vecākiem netīkamu sievu, turklāt Indrāni to pat nav redzējuši, vienkārši nepatīk un cauri! Kāds tam varētu būt iemesls? Ieva ir mežsarga meita, bet mežsargs tolaik bija tādā pat statusā, kā mūsdienās koku uzpircējs, tātad „biezais”, kas izcērt mežus. Viņa meita apriori ir ienaidnieks„pamatīgajam zemes cilvēkam”. Visticamāk Indrāns dēlu ir nolicis izvēles priekšā: ja tu viņu precēsi, tad vairs neesi mans dēls! Kā jau kalpam saimniekošanas iemaņu viņam nav – jau pirmajā ainā autors pasaka, ka Indrāni ir nolaista saimniecība, bet lugas gaitā Indrāns vairākas reizes uzsver, ka viņam jau „tikai to saimnieka godu vajag”. Savukārt Edvarts jau dzimis kā saimnieku dēls un tā – ar saimnieka skatu un vērienu – kopš mazām dienām arī attiecas pret šīm mājām. Turklāt pēc tolaiku likumiem mantojums automātiski pienācās vecākajam dēlam. Konflikta pamatā ir vecā Indrāna nespēja atzīt, ka viņš ir slikts saimnieks, un dēls šai ziņā ir kā dadzis acī.

Ieva ir dabūjusi par vīru vislabāko, viskrietnāko puisi, kurš par spīti tēva protestiem viņas dēļ bijis gatavs attiekties no vecākiem un nākamā saimnieka goda; no Indrānu mājām pārvācies uz kaktiņu mežsarga mājā. Tāpēc saprotams, ka Ieva tagad grib atdarīt vīram šo soli un palīdzēt piepildīt viņa sapni – kļūt par saimnieku. Jā, blēdīties ar vēstulēm nav smuki, bet arī Indrānu rīcība attiecībā pret topošo vedeklu bija klaji negodīga un nežēlīga.

Arī Edžiņa bezkaunīgā attieksme pret vecvecākiem ir saprotama. Deviņu gadu laikā Indrāni ne reizi nav apciemojuši mazdēlu, nav viņu redzējuši, lai gan dzīvo tai pašā pagastā. Kādu gan attieksmi var gaidīt no puikas, ja viņš zina, ka vectēvam un vecaimātei viņš nav vajadzīgs. Un arī mamma ne. Ja puikam to nav pateikuši vecāki, tad pilnīgi noteikti ir dzirdējis no pieaugušo sarunām vai citu bērnu zobgalībām.

Slavenais ošu ļembasts, raugoties no saimnieciskā aspekta, ir absurds. Saimniecībai ir steidzīgi risināms bankas kredīts; Edvarts, no sievastēva samācījies lietaskoku zinības, atrod pircēju par ļoti labu samaksu (pircējs pat pārmaksā), tātad tā ir ekonomiski pamatota rīcība. Arī pats Indrāns galu galā atzīst (bet ne jau dēlam), ka ne jau viņam ošu žēl, bet „ar mani aprunāties vajadzēja”. Paša varaskāre veicinājusi konfliktu, pat pirms tiesas Indrāns nav gatavs ar dēlu izlīgt pat, ja dēls piekāptos. „Edvarts? Prasi, vai es pieļaušos!” viņš atbild Kaukēnam, kad tas uzjautā, vai tiešām Edvarts nav gatavs mierizlīgumam.

Ineta Lazdāne: RĪGA – MASKAVA

Luga sākas ar to, ka Indrānu māte lūdz vīram, lai iever diegu adatā, jo viņa neredz. Uz ko Indrāns atbild: „Vai tu man nāci palīgā linus sēt?” Tātad tikai ES esmu svarīgs, viss lugā notiek caur vecā Indrāna „ES”. Piekasoties pie katra teikuma, Indrānu stāsts ir par to, ka: jo tuvāk cilvēks ir savai taisnībai, jo tālāk no mīlestības un saticības.

Ja pieņemam, ka Mīlestība un Taisnība ir pilsētas uz horizontāla nogriežņa, gluži kā Rīga un Maskava, tad, jo tuvāk tu brauc Maskavai, jo vairāk attālinies no Rīgas – tas ir neizbēgami. Jo karstāk mēs ar kādu sākam cīnīties par taisnību, jo saltākas kļūst sirdis un tālāk esam no mīlestības un labām attiecībām. Cīņa par varu ir pats sliktākais, kas var būt. Un vistrakāk, ja tā ir ģimenē. „Indrānos” tas ir ļoti spilgti redzams.

Rīga un Maskava atrodas uz horizontāla nogriežņa, bet ja mēs paskatītos vertikālā plaknē, tad apakšējais punkts ir mazvērtības sajūta, augšējais – pārākuma sajūta, vidus punkts ir līdzvērtības sajūta. - tā ir vislabākā vieta uz pasaules, kur mēs visi gribam būt nevis fiziskā, bet emocionālā nozīmē, jo tā ir vieta, kur mēs jūtamies labi, novērtēti, citiem vārdot sakot, līdzvērtīgi ar citiem. Bet dzīvē parasti notiek tā: kāds uz kādu ne tā paskatās, ne to pasaka, ne to izdara, un šis „kāds” ieslīgst mazvērtībā – jūtas slikti. Un grib tikt atpakaļ līdzvērtības punktā. Bet cilvēka daba ir tāda: ja viņš kaut ko ir zaudējis, viņam nepietiek, ka vienkārši tiek atpakaļ līdzsvara punktā, viņam vajag kompensāciju. Tāpēc viņš lec augšā pārākuma sajūtā. Ievas gadījumā viņa vienkārši gribēja apprecēties ar puisi, kas viņai patīk – ar Indrānu vecāko dēlu Edvartu – un dzīvot laimīgi. Un būtu tikai normāli, ka Edvarts būtu nākamais Indrānu saimnieks. Bet ir noticis citādi. Tātad Ievai jāsaprot„es esmu tik briesmīga vīratēva acīs, ka viņš pat ir gatavs atteikties no sava vecākā dēla, sava mantinieka.” Viņas emocionālais zaudējums ir ārkārtīgi spēcīgs.Indrāns iegrūž mazvērtības bedrē gan vedeklu Ievu, gan savu dēlu Edvartu, jo: ja tu noniecini manu izvēli, tu noniecini arī mani. Tā bieži notiek arī mūsdienās vecāku un bērnu attiecībās. Vecāki noniecina sava bērna izvēli TO ģērbt, ar TĀDU sporta veidu nodarboties, vai precēties ar TO meiteni vai puisi. Ar šādu attieksmi pasakot bērnam: „Tu neesi spējīgs izvēlēties kaut ko labu, tātad es tevi noniecinu.”

Pēc tā, cik smagas varas cīņas notiek „Indrānos”, mēs varam secināt, ka mazvērtības sajūta viņos visos ir milzīga. Ne jau par ošiem ir luga, bet par aizvainojumiem, kas krājušies kopš seniem laikiem, un psiholoģiskās spēles Blaumanis izspēlē ar „vissmagākajām bumbām”. Kaut vai pretmets, ka, nepieņemot vedeklu, vecais Indrāns ir aizdzinis dēlu „kaktiņā mežsarga mājā”, gala rezultātā dēls aizdzen kaktā – uz pirtiņu – viņu pašu. Ja mums trāpa pa sāpīgo vietu, mēs pretī atspēlējam ar to pašu, tā ir cilvēciska reakcija. Tikai ļoti liels cilvēks, kas ar sevi ir strādājis, var nereaģēt no atdarīšanas pozīcijas. Kad tēvs irmazvērtības bedrē (pirtiņā), arī viņam vajag atdarīšanas baudu, viņš draud, ka Edvartam uz ceļiem vajadzēs nākt lūgt piedošanu, tātad viņš atkal grib Edvartu pazemot.

„Baltais” tētiņš, „baltā” māmiņa

Viss liecina, ka Indrānu tēvs bijis valdonīgs; bargs pret bērniem un nevērīgs pret sievu. Paštaisns, jo nav pat pamanījis, ka sieva kļūst akla. Viņš vispār diezgan maz pamana, kas ar citiem cilvēkiem notiek, ko viņi pārdzīvo, kas viņiem sāp. Viņam ir redzējums par to, kā visam jānotiek, un, ja nenotiek pēc viņa prāta, viņš savas varas sviras kustina tikmēr, kamēr vien ir iespēja. Arī Edvarta un Ievas precību gadījumā vaina jau nav Ievā, zinot, ka Indrāns to meiteni nemaz nepazīst, vaina ir pavēļu neizpildīšanā.

Skanēs skarbi, bet Indrānu māte ir tipiskā latviešu sieviete jeb „mīļā miera labad”. Protams, samierināšanās nogludina dažus asumus, kas nāk no abām pusēm, bet šī „mīļā miera labad” māte pati ļoti cieš. No psihosomātikas viedokļa cilvēkam redze pazūd tad, kad viņš negrib redzēt, kas īstenībā notiek. Visi viņas bērni ir projām – viens dzīvo kaut kādā kaktiņā, otrs kaut kur karo. Mātei tā nav pieņemama situācija, bet viņai jātur mute.

Ja pārī vienam ir vara, otram mīļais miers, viņi tā var nodzīvot visu dzīvi, bet Indrānos jau pirms lugas sākuma notikusi spēle: tu mani nogrūdi, es ceļos, bet es varu piecelties tikai uz tava rēķina.Viņi visi iet uz pilni klapi. Tāda cīņa ikreiz notiek tik ilgi, līdz kāda no pusēm saka: „Par ko mēs te ņemamies? Ejam uz izlīgumu, viss ir kārtībā.”Blaumaņa lugā to neizdara neviens. Bet, ja piekāpjas mīļā miera labad, ko bieži dara mātes, tad tas nav izlīgums, tā ir acu aizvēršana, jo konflikts nav atrisināts.

Briesmīgā jaunā paaudze

Māte savas nevienlīdzīgās attiecības ar vīru kompensējusi pārmērīgā mīlestībā pret dēlu. Tāpēc kopā ar vīru bijusi pret vedeklu, kas viņai viņas mīļo zēnu atņem. Vērojot Edvarta saimniekošanu un attieksmi pret mājiniekiem, māte retoriski jautā: „Kur palicis tas mazais, mīļais baltmatainais puisītis? Viņš vairs nav tas, ko es pazinu.”Bettas tāpēc, ka viņš – tas baltais puisītis – tika aizdzīts no mājām.

Tēvs bijis valdonīgs, dēls ir izaudzis pakļāvīgs un tagad pakļaujas savai sievai, kura komandē parādi, un tur viņai palīdz smagais aizvainojums. Dzīvē bieži tā notiek, ka sieva vēl asāk sajūt netaisnīgu attieksmi pret savu vīru no viņa oriģinālās ģimenes. Cīņā par vīra taisnībuIeva izmanto tās metodes, kas viņai ir pieņemamas, bet kas nav Edvarta metodes. Par to liecina fakts, ka viņa no vīra ir slēpusi savu afēru ar vēstulēm. Jā, Edvarts Ievai ir ideālais vīrietis, jo dara, kā viņa vēlas, un caur viņu ar Ieva tiek pie mantas, kas viņai ir ļoti svarīga.

Pateicoties veco Indrānu gadiem ilgi kultivētajam naidam, visa saime ir pret Ievu, un viņa pat necenšas būt laba, jo saimes attieksme provocē viņas uzvedību. Ir cilvēki, kas, jūtos pret sevi sliktu attieksmi, cenšas pierādīt, ka ir labāki. Tā visdrīzāk būtu darījusi Indrānu māte jaunībā. Bet ir cilvēki, kas iestājas pozā: ja jau es esmu slikts, tad es arī būšu slikts! Ieva ir šis variants.

Ieva un Edvarts ir saderīgs pāris.Nevar šaubīties, ka starp viņiem ir mīlestība, bet, ja abus salīdzina ar galvu un kaklu, Ieva ir ļoti viltīgs kakls, jo dod Edvartam sajūtu, ka viņš ir saimnieks. Visticamāk, „Indrānos” viņi patiešām izveidos lielu un plaukstošu saimniecību, jo ir pašā spēka briedumā un ar skaidru vīziju. Šī – diriģenta un orķestra - sadarbība abiem ir pieņemama, un viņi veiksmīgi var nodzīvot mūžu līdz... pašiem,iespējams, būs jāpārvācas uz pirtiņu, jo abu dēls, visticamāk, pēc gadiem saimniecību pārdos un dosies piedzīvojumu meklējumos. Izskatās, ka Blaumanis tieši to gribējis pasvītrot, ka Edvarts taču Edžiņa dēļ te cīnās un ņemas, bet puikam patiesībā tas nav vajadzīgs. Tas ir stāsts par to, ka mēs nereti citu vietā uzņemamies atbildību un citu dēļ plosāmies, lai gan citiem nemaz nevajag, lai mēs uzņemtos viņu atbildību. Viela pārdomām.

Latvieši

Kaut kādā ziņā latviešos vecā Indrāna gēns gruzd izteikti, jo arī mūsdienās, kad parādās dažādi investīciju projekti, visi uzreiz nobalso – Nē! Mums nevajag: šeit mēs to nebūvēsim, šeit mēs to nedarīsim!(Lasīt – ošus necirtīsim) Un pēc tam sūdzamies, ka nav darbavietu.Otrkārt lugā un arī mūsu sabiedrībāļoti izteikts arguments daudzām darbībām ir: „ko citi padomās, ko citi teiks”. Kaut vai valsts līmenī. Ko par mums teiks Eiropā, ka mēs šādi izdarām?” Un „Kā mēs tagad izskatīsimies presē?” Pat, ja tā ir bijusi drosmīga rīcība.

Beigas

Tēvs mirst(Lauris Gundars gan vērš uzmanību, ka tā ir interpretācija, jo lugā ir „nokrīt”), jo no psihosomatiskas viņam Indrānos vairs nav vietas, viņš izvēlas no šejienes „aiziet”. Paliek viena pati vecā māte bez redzes, bet nodrošināta, ka nebūs jāskatās uz visu, kas viņai sāpīgs. Mīļā miera labad viņa gatava daudz ko pieciest un arī piecietīs. Kad vairs nav tēva, nav arī cīņas par taisnību,- nu ir skaidrs, kurš šeit ir saimnieks, un visiem ir iespēja pietuvoties Rīgai – saticībai, mīlestībai.

Pēc priekškara aizvēršanās

Protams, bezgala interesanti būtu uzzināt, ko par visu šo jezgu ap ošiem domājis pats Blaumanis.