KAUT SAKOSTIEM ZOBIEM

Žurnāls „Ieva”
Guna Roze
Komentē pāru konsultante Ineta Lazdāne
Komentē seksologs, LPTA biedrs Dainis Balodis

Fakts – dzīvesbiedriem ir sekss. Attiecību sākumā kā likums tas ir vētrains un baudpilns. Vēlāk izrādās – vienam nepatīk tas un nepatīk šitas, negribas tagad un negribas vispār. Bet!!! – vai otrs jau sākumā nejuta, ka „es gribu dejot rokenrolu, viņa (viņš) polonēzi”?

Nejuta, jo kad tu esi iemīlējies, tu neesi normālā stāvoklī – tu esi psihotisks. Robežas neeksistē, vecās darbības shēmas vairs nav,- uz iemīlēšanās viļņa tu esi kā salietojies, arī sekso kā salietojies, nefiltrē detaļas. Kad šis periods pāriet, vecās shēmas atgriežas un izlien visi īleni no maisa. Gulta tam ir kā radīta,- gultu brīnišķīgi var izmantot kā līdzekli, lai paustu neapmierinātību ar otru cilvēku. Kādreiz negribēt var jebkurš, bet, ja viens regulāri ir spiests darīt to, ko negrib un kad negrib, beigās tas izaug par „es vairs negribu vispār.”

Fakts – runājot par seksa negribēšanu, tās negribētājas visbiežāk izrādās sievietes.

Bet!!! – varbūt tāpēc, ka vīriešu fantāzijas skrien pa priekšu varēšanai.

Ineta Lazdāne: Tas tiešām ir ļoti izplatīti – sievietes negrib seksu, bet tam piekrīt, baidoties zaudēt attiecības. Vīriešiem vajadzība pēc seksa ir daudz izteiktāka. Un tad ir pārmetumi, ka sieva neizrāda iniciatīvu, bet viņa brīnās: „Kurā brīdī?! Tu taču VISU LAIKU gribi, kur te vēl mana iniciatīva?!” Jo vairāk sekss notiek pienākuma dēļ, jo mazāk vispār rodas vēlme to darīt. Bieži vien iekšējā pretestība izaug tik liela, ka vienā brīdī sieviete vairs nespēj sevi uz to pierunāt.

Tas ļoti bieži sākas tāpēc, ka pāra starpā samīļošanās tāpat vien nemaz nenotiek – nav ikdienišķu apskāvienu, glāstu un skūpstu, nav emocionālās intimitātes. Vīrietis tuvojas, pieskaras – tātad grib seksu. Mēs katrs esam cilvēki, nevis tikai seksuālas būtnes. Un mums ir ļoti svarīgi, lai partneris mūs novērtē visās jomās ne tikai kā seksuālu būtni. Ja tā nav, iznāk, ka „viss, ko es daru, ir slikti, tikai seksam esmu derīga.” Kritika nogalina jebkādu vēlmi, bet, lai gribētu atdoties, cilvēkam ir jājūtas novērtētam. Acīmredzot sieviete nejūt pašu būtiskāko – esmu tev svarīga, tu ar mani rēķinies. Bet tieši tas ir sievietes seksualitātes visrosinošākais faktors. Seksam ir vajadzīga iedvesma – tas ir visprecīzākais vārds. Un sievietei iedvesma sākas no mīļa apskāviena, no mīļas īsziņas, no salabota roktura utt.. No tām lietām, kas liecina – vīrietim ir svarīgi, lai es nejustos slikti. Ja vīrietis rūpējas par salauzto rokturi, tātad viņam ir svarīgi, kas notiek ar mums kopā, kā mēs dzīvojam, tad arī sieviete visas lietas grib darīt kopā ar šo vīrieti. Ja paļāvības sajūtas nav, nav arī vēlmes atdoties. Tās ir ļoti smalkas un, dažreiz liekas – nesaistītas nianses, bet tam visam ir milzīga nozīme.

Tieši tāpat vīrieša galvā ieslēdzas: „viņa negrib seksu, tātad negrib mani, tātad esmu slikts.” Kuram taisnība? Strādājot ar pāriem redzu, ka ar šo problēmu var tikt galā, ja laulāto attiecībās ienāk rūpes par otru, ja ienāk glāsti un mīļums tāpat vien – bez uzstādījuma, ka pēc tam obligāti jāseko seksam. Tad vēlēšanās no sievietes puses sāk atjaunoties.

Dainis Bailodis: Manā praksē neviens vīrietis nav sūdzējies, ka seksā būtu kas tāds, ko viņš kategoriski negribētu. Gadās, ka vīrieši runā par to, ka partnere par daudz no viņa sagaida priekšspēlē vai pēc akta. Bet neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu: „Fui, nē, es gan TO nekad!” – tas no vīriešu puses neizskan. Viņi vairāk sūdzas par to, ka „es gribu vairāk, bet viņa grib pārāk maz.” Ja arī ir otrādāk, ja sieviete ir tā, kas grib vairāk, par to vīrieši nekad nesūdzas. Sievietes gan sūdzas, ka vīrietis grib par daudz.

Ja runājam par atsevišķām fantāzijām, ko vēlas viens, bet otrs nav gatavs izpildīt, visbiežāk tas saistās ar sadomazo variantiem. Vēl ir ļoti daudz un dažādas fantāzijas par pārģērbšanos, par lomu spēlēm, par pārģērbšanos pretējā dzimuma drēbēs. Par vietām, kur to darīt. Rasu piederības fantāzijas sevišķi izteiktas ir vīriešiem – gandrīz katrs grib pamīlēties ar tumšādainu sievieti. Vismaz fantāzijās. Samērā izplatītas ir fantāzijas ar riska faktoru, mīlēšanos publiskās vietās, ar pieķeršanu – tas uzsit asinis gan vīriešiem, gan sievietēm.

Par grupveida seksu fantazē kā sievietes, tā vīrieši. Tikai diezin vai ir daudz vīriešu, kam ir tik laba erekcija, lai tiktu galā kaut vai ar divām sievietēm – atļaujiet man par to šaubīties. Tas vairāk ir fantāziju un mednieku stāstu līmenī. Otrāda situācija – sieviete un divi vīrieši – fizioloģiski ir gluži reāla, tikai vīriešiem tā ir stipri nepieņemama. Ja vīrietis savai sievietei saka, ka gribētu seksu ar divām vai vairāk sievietēm, visticamāk viņš vēlas tracināt otru cilvēku,- tas ir līdzeklis kā pateikt „tu neesi gana laba, man ar tevi ir par maz.” Ja tā saka sieviete, tas nozīmē, ka viņai tiešām ar šo vīrieti ir par maz.

Ir vīrieši, kam tāpat kā sievietēm nav pieņemams anālais sekss un anālās rotaļas vispār. Ir pāri, kam seksā ir labi, bet vienalga darbojas fantāzijas, ka vajag vēl kaut ko, nezin ko. Bieži vien fantāzija ir interesanta tikai, kamēr tiek realizēta, jo izrādās – tas nemaz nebija tik patīkami un bez tā mierīgi var iztikt.

Fakts - vīrieši apgalvo, ka viņiem seksā vissvarīgākais ir just, ka sieviete viņu grib un dara to ar prieku.

Bet!!! - tad jābrīnās, ka kāds var vēlēties seksu vai konkrētas nianses, zinot, ka sieviete noteikti to nevēlas.

Ineta Lazdāne: Te ir runa par varu. Vardarbība pēc definīcijas ir jebkura situācija, kas rada patīkamas sajūtas no tā, ka otrs ir piespiests izdarīt ko tādu, ko nevēlas ,- jebkurā dzīves situācijā, ne tikai seksā. Šajā gadījumā sekss ir veids, kā viens no pāra mēģina paust varu, jo viņam ir svarīgi, ka otrs pakļaujas. Diez vai tur var runāt par mīlestību.

Dainis Balodis: Ja cilvēks nepieder pie izvarotājiem, tad nevēlas. Vēlme uzspiest otram negribētu seksu ir psihiski seksuāls traucējums, bet ja to izdara – izvarošana. Un izvarotājs var būt arī dzīvesbiedrs. Tikai šie likumīgie izvarotāji visbiežāk sēž pašā piramīdas augšā* – viņiem tas nav pamatinstinktu jautājums. Viņš pieprasa tāpēc, ka viņam patīk situācija, kurā otrs tiks pazemots, viņam tas sagādā pastiprinātu baudu. Viņš vienmēr sameklēs veidu un ieganstu, kā dabūt šo sajūtu – baudu no pazemošanas.

No otras puses vardarbība ģimenē vienmēr nav viennozīmīga. Ļoti bieži arī otra puse jūt baudu no tā, ka tiek pazemota un provocē tādas situācijas. Vienmēr tā nav spēle vienos vārtos, kad upuris ir vienīgais žēlojamais nabadziņš, jo arī viņš no tā saņem gandarījumu, viņam pazemojums der. Pāros bieži eksistē mazohistiskas izpausmes.

* Maslova piramīdas Piektas līmenis - vajadzība pēc pašīstenošanās. Cilvēks tiecas pēc panākumiem un sasniegumiem, lai izteiktu savu personību, taču viņam nav svarīgs citu novērtējums, svarīgi - ko viņš pats domā par sevi. Tā ir būtiska atšķirība no pašcieņas (ceturtā līmeņa), kad galvenais ir citu atzinība. Maslovs uzskata, ka zemāko līmeņu vajadzības (1.fizioloģiskās; 2.vajadzības pēc drošības, 3.pēc piederības un mīlestības; 4.pašcieņas) ir iespējams apmierināt pilnībā, bet pašīstenošanās praktiski nekad nav piepildāma. Cilvēks vienmēr jūt, ka var izdarīt vēl ko, bez tā, ko jau paveicis.

Fakts – mēs visi apgalvojam : es mīlu savu otru pusīti!

Bet!!! - ja tu mīli cilvēku, tad mīli viņu caur un cauri – kā dvēseli, tā miesu. Kā var būt pretīgas atsevišķas ķermeņa daļas, ja mīl?

Ineta Lazdāne: Ja pretīgs ir tikai orālais sekss, tad šī piebilde ir ļoti vietā. Bet, ja vīrietis pieprasa, piemēram, anālo seksu, nevar apgalvot, ka sievietei problēmas ir galvā, jo viņa tīri fiziski var sajust sāpes. Tāpat bieži vien ir noteiktas pozas, kas tiek pieprasītas, bet sievietei nav pieņemamas, jo rada sāpes. Kādu laiku viņa to varbūt var paciest -, varbūt tas pat ir vieglāk paciešams nekā vīrieša pārmetumi „tu neko negribi”. Bet ir jāsaprot, ka pieciešanai ir īslaicīgs efekts. Seksā ir ļoti bīstami un pat aizliegts darīt to, kas nav pieņemams, kas rada sāpes, jo tas nozīmē darīt pāri sev. Seksā ir jābūt saskaņā ar sevi – tam jābūt priekam, baudai. Cenšoties pieciest un pārdzīvot šo reizīti, tad vēl arī nākamo un tā nez cik gadus, šī lieta kļūst kā smags akmens. Ja sieviete to dara ar mērķi, lai noturētu attiecības, tad līdz kraham ir tikai viens solis. Noturēt otru nav jēgas,- ja viņš grib skriet, tad viņam droši vien ir jāskrien. Diemžēl pārī samierināšanās un neatrisinātas lietas ir grābeklis, uz kā bieži kāpj, un vienalga beigās dabū pa pieri

Attiecības, sekss un tostarp arī orālais sekss – tā ir sadarbība. Te ir runa par to, cik mēs esam gatavi ieklausīties otrā. Var jautāt sievietei, kāpēc tev tas liekas tik ļoti pretīgi, kas ir tās vīzijas, ko tu sevī attīsti, ja reiz nevari šo maiguma veidu pieņemt? To var atrisināt. Bet, ja divu cilvēku starpā ienāk ultimāti, tas liecina, ka īsti veselīgas viņu attiecības nav. Varbūt tieši vīrietim vajag iet pie speciālista un noskaidrot, kas zem šī ultimāta „ir apakšā”? Visdrīzāk tā nav tikai vēlme pēc orālā seksa.

Dainis Balodis: Var būt konkrētas pozas, kas anatomisku īpatnību dēļ sagādā nepatīkamas sajūtas – normāls partneris to respektēs, bet citādi seksā nav nekā tāda, ko ļoti negribēt. Tie ir morāli ētiski aizspriedumi un nekas cits! Tāpēc vajag izvilkt šīs asociācijas no zemapziņas un tikt ar tām galā. Visdrīzāk arī orālajā seksā eksistē kaut kādi klikšķi, kas nemaz nav saistīti ar konkrēto cilvēku; ja sieviete to negrib, viņa to negribēs ne ar vienu. Uz to var skatīties tā: ja man riebjas bietes, bet tev garšo, tātad mūsu mājā biešu nebūs?! Ja tu kategoriski nevārīsi biešu zupu mājā, vai vari man aizliegt to gribēt un ēst citur?

Ir sievietes, kam orālais sekss ļoti patīk. Vīrieši to zina, tāpēc ir saprotami, ka viņi saka: „Kāpēc tu nē?” Risinājumu var rast tikai tas, kuram tā „biešu zupa” garšo. Var runāt ar sievieti: kāpēc tev tās bietes riebj? Tev ir alerģija, vai vienkārši nepatīk un cauri?! Cēloņus var atrast, jo orālajā seksā nav nekā tāda, ko ne par kādu cenu nevar dabūt gatavu. Pārkāpt sev pāri, izdarīt ko tādu, ko nekad neesi darījis, ne vienmēr ir slikti – attiecībās liela loma ir arī sociālajam faktoram.

Starp citu, amerikāņi, uzskata, ka orālais – tas vispār nav sekss – tā ir nevainīga niekošanās. Tieši tāpēc Klintonu attaisnoja Levinskas lietā. Kas par to, ka vīrietis beidz? Viņš beidz arī miegā, beidz skatoties erotiskas filmas, vai tas nozīmē, ka viņam ir bijis sekss? Eiropa tā neuzskata,- mums pat likumdošanā tas nodēvēts par netiklām darbībām. Varbūt tieši šis definējums iesēdies daudzu sieviešu galvās? Jo mīlošu cilvēku starpā tā ir mīlestības pilna darbība.

Fakts – sekss ir fizioloģiska vajadzība, un ir saprotami, ka vīrs to vēlas saņemt no sievas un sieva no vīra.

Bet!!! – šodien vairs nav tā, kā bija vakar. Es nespēju atdoties, jo tu man esi ļoti nodarījis pāri.

Ineta Lazdāne: Sekss ir tuvība, kad mēs maksimāli viens otram atveramies. Sākumā tā noteikti bija. Ja tagad tā vairs nav, tātad pa ceļam kaut kas ir pazaudēts. Seksuālās lietas ir ļoti saistītas ar emocionālajām. Kad ar emocionālo tuvību īsti nav kārtībā, partneros rodas aizvainojums, kas abos gadījumos skan vienādi: „Ja tu manis dēļ šito nevari, tātad tev no manis vajag tikai to!” Sieviete ar to domā: „Ja tu negribi iedziļināties manās ikdienas lietās, ja tev ir vienalga, kā man klājas, tātad tev vajag tikai seksu.” Vīrietis: „Ja tu negribi seksu, tātad gribi tikai, lai es par tevi materiāli rūpējos.” Tādas „bumbiņas” tiek mētātas no viena pie otra -, tas, kas notiek seksa laikā, turpinās starplaikos un otrādi – tas, kas notiek sadzīvē, nepārprotami atspoguļojas gultā. Aizvainojumi var izpausties vārdos, tā var būt sejas izteiksme, klusēšana, kaut kāda demonstratīva rīcība pilnīgi „par citu tēmu”, bet patiesībā risināta tiek vecā tēma – tu man tā, tātad ir tā!

Ja ir iekšēji aizvainojumi, mīlas akts notiek ar tādu kā pusslodzi, un otrs to noteikti sajūt. Jo būtībā seksā visi gaida vairāk nekā tikai tehnisko izpildījumu. Ja tajā piedalās trešā persona – aizvainojums – tas nav sekss, kas uzlādē, bet tas, kas iztukšo.

Arī vīrieši cieš no tā, ka nav mīļuma no sievietes puses, un varbūt sekss ir vienīgais veids, kā viņš mēģina to mīļumu dabūt. Līdz ar to viņš dzen sievieti arvien vairāk stūrī: „Šodien jau tu atkal negribēsi.” Protams, ka viņa negribēs, jo tas ir nepārprotams vēstījums „Tu esi slikta, jo tu negribi.” Bet, ja reiz es esmu slikta, tad kā es varu gribēt? Kā varu atdoties un ļauties? Tas ir briesmīgākais, ja sieviete jūt spiedienu. Faktiski tas ir uzbrukums. Bet, kad ir uzbrukums, gribas bēgt nevis atdoties.

Dainis: Uz to var visādi skatīties. Protams, var būt uzkrāti pāri darījumi. Tad ir jautājums, kāpēc tev tie jāuzkrāj? Kāpēc tos neizrisini? Tu gribi būt aizvainots? Okei – būsi aizvainots. Patiesībā cilvēki ar aizturētiem aizvainojumiem realizē kaut kādas viņiem vien raksturīgas un saprotamas attiecību shēmas,- izmanto savu dzīves laikā savākto bagāžu un pielāgo to uz citiem.

Seksuāla rakstura problēmas ir visvieglāk pamanāmas, ar tām var manipulēt. Tas pārējais – dziļākais konflikts – ir izplūdis un neskaidrs, to ir grūti definēt. Nepatiku pret seksu ir ļoti viegli definēt – es negribu, es nevaru! Tāpēc var teikt, ka gultā izlien visi īleni no maisa. Situācija, par kādu mēs runājam – kad viens grib, otrs negrib, ir ārkārtīgi saasināta, jo ne tai vienai pusei vajadzētu tik briesmīgi prasīt, ne otrai tik briesmīgi izvairīties. Tas nav seksuāls konflikts, tas ir attiecību konflikts. Jo, ja nebūtu konflikta, tad kāpēc vienam būtu kaut kas tik ļoti jāpaģērē, un kāpēc lai otrs tik kategoriski to nedotu?!

Ja cilvēkam kādā jomā ir paaugstinātas prasības, kaut kādas īpašas vēlmes, tātad viņam ir sajūta, ka kaut kā trūkst. Vai tas „kaut kas” pietrūkst gultā, attiecībās vai profesionālajā attīstībā – tas ir jautājums, kuru var pētīt. Varbūt cilvēks domā, ka trūkst seksā, bet patiesībā trūkst attiecībās. Jo kāpēc gan viņš vienu lietu padara tik ārkārtīgi svarīgu un paceļ priekšplānā kā galveno realizējamo? Varbūt tāpēc, ka citā jomā – īstajā vainīgajā – viņš nezina, kā to var dabūt. Seksā skaidrība par veidu, kā dabūt, ir vienkāršāka par vienkāršu. Visticamāk, ja cilvēks varētu piepildīt citas sev aktuālās jomas, sekss zaudētu savu aktualitāti.

Fakts – ar attiecībām viss ir kārtībā

Bet!!! – ir nepatika pret seksu kā tādu

Ineta: Ja ir pretestība par seksu kā tādu, jādodas pie seksologa vai psihoterapeita, jo visticamāk, tam par iemeslu ir kādas senas psihotraumas, vai arī iepriekšējās attiecībās iekrāti aizvainojumi. Tas vienādi attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem, jo ir arī tādi pāri, kur vīrietis sakostiem zobiem saņemas to izdarīt reizi nedēļā vai reizi mēnesī, lai sievai nerastos jautājumi. Un tas vienmēr nenozīmē, ka viņš negrib sievu, pilnīgi iespējams, ka viņš negrib seksu.

Dainis: Cilvēkiem, kam ir nepatika pret seksu kā tādu, ir problēmas ar baudu vispār. Viņš varbūt par to nerunā, bet baudas izjūtas ir niecīgas, viņš neatļaujas sajust. Vaina ir personības struktūrā. Ļoti bieži cilvēkiem, kas kaut ko negrib, ir nospraustas ārkārtīgi striktas robežas – no šejienes līdz šejienei un ne soli tālāk! Tas nav tikai seksa jautājums – šim cilvēkam robežas ļoti daudzās jomās ir šauras. Nemēdz būt tā, ka vienā jomā cilvēkam ir milzīgi plaši uzskati, bet citā – izteikti šauri. Ja tas tā ir, tad tā ir maska, tā nav cilvēka būtība.

Tas ir psihoterapijas uzdevums – atbīdīt robežas. Tas ir sarežģīti un prasa laiku prasa, bet to var izdarīt. Ja cilvēks iemācās atbīdīt savas robežas, tad laika gaitā viņa personība attīstās,- viņš paplašina robežas vienā jomā, un tās paplašinās arī citās, dzīves kvalitāte uzlabojas.

Otra izplatīta shēma – vīrietis jau no sākuma jūt, ka sievietei ir zema seksualitāte. Tad viena no viņa fantāzijām ir: „Es būšu tas glābējs, ES panākšu, ka viņa atraisīsies.” Varbūt arī sieviete tam tic, bet tā nenotiek!

Fakts - viens no pāra seksā ir „aizgājis ciet”.

Bet!!! - ko darīt otram ? Tam, kurš domā – mani negrib.

Ineta: Vispirms ir jāsaprot, ka varbūt nevis mani negrib, bet es daru kaut ko tādu, kā dēļ mani negrib. Līdz ar to – ko es varu darīt savādāk, lai mani gribētu? Visvienkāršākais ir sākt ar mīļu glāstu, apskāvienu, skūpstu, pēc kura tu no otra neko nesagaidi. Tas darbojas gluži kā brīnumzāles,- strādājot ar pāriem es to redzu nepārtraukti un tieši no sievietēm dzirdu: „Tieši tad, kad viņš negaida no manis neko, tad man gribas!” Un pretēja situācija. Sieva, kurai vīrs nav pieskāries mēnesi vai ilgāk, izpušķo istabu ar svecēm, sadedz vīrakus, sapucējas un gaida, ka šovakar nu gan tas notiks. Visticamāk, nekas nenotiks, jo arī vīrietī ieslēdzas trauksme: „Tā! Viņa grib seksu. Kā lai atšujas?”

Groži rokās ir abiem, un mēs katrs varam no savas puses attiecības mainīt, arī grožus atlaižot. Ja groži palaisti vaļā, tas nozīmē, ka mēs esam divi brīvi cilvēki, kas labprātīgi izvēlējušies būt kopā. Ja mēs labprātīgi esam kopā, tātad viens otru augstu vērtējam un gribam otram dot labas sajūtas. Un sekss ir viens no veidiem, kā to apliecināt. Ja groži visu laiku tiek pievilkti, gribas bēgt, distancēties.

Bet atlaist grožus – tas ne vienmēr ir tik viegli izdarāms. Visbiežāk sanāk demonstratīva muguras uzgriešana, bez vārdiem pasakot: „Redzi, man to seksu nemaz nevajag! Redzi, es neko tev neuzspiežu! Tagad tu man izlūgsies seksu, tu man vēl pielīdīsi!” Tas ir ļoti bīstams moments, jo atkal nozīmē lamatas. Lai tā nenotiktu, ir ieteicams iet pie speciālista, kurš palīdzēs grožus palaist vaļā tā, ka tas nebūs ar aizvainojuma pieskaņu. Bet jāsāk vienmēr ar sevi. Ja viens no partneriem sāk mainīt savu uzvedību, tad arī otrs nevar nemainīties – tā ir kā aksioma. Ja otrs nemainās līdzi, tātad ir izvēlējies atteikties no šīm attiecībām.

Tad, kad kāds mūs ir izslēdzis no savas kvalitāšu pasaules, tad gan mums vairs nav nekādas teikšanas; tad var dejot striptīzu, sarīkot šampanieša vannas un ko tik vēl ne, bet tas viss izskatīsies vulgāri, muļķīgi, stulbi un pazemojoši... Jo tu redzi, ka cilvēks to dara aiz izmisuma.

Dainis: Runāt. Tur nav variantu. Vai nu ciest. Ja abi mēģina runāt, bet katrs paliek pie savas taisnības, nekur viņi netiks. Jāsāk ar jautājumu, kāpēc tu tik ļoti gribi, un kāpēc tu tik ļoti negribi? Ja nedominē mans „gribu” vai „negribu”, tad var atrast kompromisu. Ja otra cilvēka iemesli gribēt vai negribēt neko nenozīmē, tad kāda jēga dzīvot kopā ar cilvēku, kurš tev neko nenozīmē?

Es domāju, ka šādiem pāriem principiāli kaut kas nesakrīt. Sākas ar sīkumiņu – kāpēc tu vienmēr gribi no rītiem? Tāpēc, ka vīriešiem testosterona līmenis augstāks ir no rītiem, sievietēm vakaros. Tomēr vīrieši ir gatavāki šim disbalansam pielāgoties: „Labi, ja negribi no rīta, mīlēsimies vakarā.” Bet vakarā atkal viņa negrib. Nav jau runa par rītiem vai vakariem, bet par īsto negribēšanas iemeslu. Tikai gultā ir visvieglāk pateikt nē. Citās dzīves jomās nez kāpēc to nē pateikt ir ļoti grūti. Vīrietis drīzāk uzšņāks sievai: „Liec mani mierā!” nekā atzīsies „es negribu braukt pie tavas mātes.” Galvenais, kas abiem jāsaprot – lai likvidētu seksuāla rakstura nesaskaņas, vispirms katram jātiek galā ar SAVAS personības īpatnībām.