PIEDOŠANA

Piedošana ir māksla. Piedošana ir brīvība....Piedošana ir miers.....Piedošana ir vieglums..... beigu galā - piedošana ir prieks. Vai katrs to varētu gribēt? Tomēr daudzi tā vietā, lai to piedzīvotu, izvēlas nest sevī sāpes, smagumu, ieslēdz sevi aizvainojumos, kas neļauj brīvi reaģēt uz jebkuru cilvēku un situāciju, uztur iekšējo stresu un līdz ar to bojā savu veselību. Kas traucē izvēlēties piedošanas ceļu? Reizēm pārliecības, reizēm bailes, reizēm mazvērtības sajūtas. Lai gan viss minētais ir viens un tas pats, vien nosaukts dažādos vārdos. Nepiedošana vai aizvainojuma turēšana strādā kā iedomāta aizsardzības siena:” Man šķiet, ka to paturot, es sevi pasargāju no jauniem uzbrukumiem!” Tomēr tā ir fikcija. Tā vietā, lal būtu brīvs, es sevi ieslogu aizvainojuma būrī un turpinu sāpināt visu laiku. Aizvainojuma situācijas atbalsojas mūsu bērnības pieredzē, par ko ķermenis glabā noteiktas atmiņas. Trāpot uz kāda no mūsu emocionāli sāpīgajiem punktiem, tas atskan arī ķermenī, parasti kaklā, krūtīs vai vēderā. Šeit veidojas zināms saprindzinājums, kas izpaužas smaguma, skrāpējošā vai durstošā sajūtā. Tas ir veids, kā stress, ko šī situācija rada, mūsos izpaužas. Izvēloties iet nepiedošanas ceļu, patiesībā mēs sodām nevis otru, bet paši sevi, jo mēs noticam un dziļi iekšēji raudam par sevis noniecināšanu un pazemināšanu utt. Pat ja uz brīdi tur ir trāpīts, jāsaprot, vai tas tiešām ir par mani - vai tiešām es esmu tāds? Vai tiešām man tam būtu jānotic? Es drīkstu nepieņemt to vēstījumu, ko it kā dod otra cilvēka attieksme, uzvedība, teiktais man. Es to nepieņemu un neļauju tam mani aizvainot. Tomēr ja tas ir noticis, ir labi atrast ceļu laukā no aizvainojuma. Piedošanas aktam vajdzīga gribēšana to izdarīt un fiziska darbība.

Pirmais solis ir uzrakstīt pārmetumu vēstuli, ko nepārlasa, ko nekur nenosūta un nedod lasīt nevienam, bet kuru finālā sadedzina, tādā veidā atbrīvojoties no domām, kas maļas pa iekšu un nomoka.

Otrais solis ir izvērtēt, vai tiešām es esmu tāds, kā man liek justies (slikts, nevērtīgs, nevajadzīgs utt).

Trešais solis skaļi sev pateikt – es Tev (vārds) piedodu to, ko Tu man esi nodarījis.....

Tas būtu veids kā to izdarīt patstāvīgi, tomēr, ja tas nav palīdzējis, tad jāmeklē palīdzība pie psihologa vai psihoterapeita.

Piedot sev visgrūtāk, bet arī vissvarīgāk. Kāpēc? Pilns ar mazām ikdienas neveiksmēm, kļūdām, kur mums ir izvēle piedot vai šaustīt sevi. Tas, kas notiek biežāk un automātiskāk ir – šaustīt. Tam ir vajadzīgs apzināts stopkrāns, lai sevī ieslēgtu piedošanu un atlaišanu, un sajustu atvieglojumu, ko tikai paši sev varam dot. Ir divas pilnīgi atšķirīgas situācijas. Viena, kad Tu nevari atrast mieru, kad visu laiku iet iekšējais monologs ar pašpārmetumu gūzmu, iestrēgums, kad dažos gadījumos pat traucēts miegs. Otra, kur Tu pret sevi vērsies ar patiesu mīlestību un pieņemšanu un ar smaidu paskaties uz jebkuru situāciju. Kad tas izdodas – ticiet man – nav nekā labāka!!ja tas nenotiek – mēs esam ieslēgti tā saucamajā velna aplī – jo vairāk sevi šaustām un apsūdzam, jo sliktāk un noniecinošāk jūtamies, jo sliktāk reaģējam uz ārpasauli un visdrīzāk atkal pieļaujam kādu kļūdu vai nevērību darbā vai attiecībās, kas dod pamatu jauniem pašpārmetumiem. Bet mīlestības pilnā attieksmē pret sevi, kas nozīmē pieņemt un piedot, ja kaut kas neizdodas, tas nozīmē gaišāku skatienu uz dzīvi, drosmes pilnu pozīciju pret dzīvi, jo es zinu, kas es eju pa šo ceļu, kas saucas „Dzīve”, kur man jāgūst pieredze, kur man jāiemācās un jāpiedzīvo tūkstošiem jaunu lietu. Bet tas nozīmē, ka es varu un drīkstu kļūdīties! Patiesībā kļūdas mums reizēm palīdz dziļāk izprast lietas. Līdz ar to pilnīgi varu piekrist teicienam „ viss, kas notiek, notiek uz labu.” Tas, kas mums reizēm šķiet slikti, var novest pie jaunas pieredzes, kas vajadzīga tālākā ceļā. Arī strīds, ko mēs analizējam, arī darbības, kurās kļūdāmies utt, ja mēs to izanalizējam,- „ko es varēju darīt citādi, kas man nākotnē būtu jāņem vērā”,- mēs varam tikt savas attīstības nākamajā līmeni, bet ja ieslēdzam sevi pārmetumu gūzmā, tad iekšēji maļamies un zaudējam prieku un adekvātu skatījumu uz pasauli. Tāpēc lai kas notiktu, ir svarīgi sev skaļi pateikt es sevi pieņemu tādu, kāds (-a) esmu, un es sev piedodu to, ka.......

Piedot partnerim. Reiz kāds cilvēks, kas bija nodzīvojis ar savu laulāto draudzeni ilgā un, cik noprotams, laimīgā laulībā, teica, ka viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai tā varētu notikt, ir nepieciešama spēja viens otram piedot. Dzīvojot kopā, dažādi gadās, jo ciešā līdzās būšana provocē dažādas situācijas, pārpratumus, jaušus, nejaušus pāridarījumus, ne tādu skatienu, ne tādu reakciju, ne tādu tekstu, kas bieži vien ir saistīta ar katra pašsajūtu, arī pašvērtējumu un pašapziņu, vispārējo fonu un situāciju. Tā rezultātā katram ir iespēja nepārtraukti apvainoties un turēt šo aizvainojumu sevī, līdz beigās izaug tāda ledus siena, ka otru vairs nejūtam. Bet var arī parādot savas robežas, ko otrs ir pārkāpis, tomēr izlīgt un piedot, pie tam ne tikai ārēji, bet vēl būtiskāk iekšēji. Svarīgi, ka mēs uz otra mums nepieņemamām rīcībām reaģējam uzreiz, neaudzējot sevī aizvainojumu. Ļaut otram piedzīvot loģiskās sekas, līdzīgi kā bērnu audzināšanā, ir viena no efektīvākajiem audzināšanas metodēm. Tomēr ir gadījumi, kad mēs saprotam, ka šīs attiecības nevaram tālāk turpināt. Arī šādos gadījumos ir jāatrod veids, kā es piedodu un palaižu vaļā šo cilvēku no sevis. Citādi mēs paliekam mūžīgi saistīti, un tādā veidā darām pāri sev. Šādos gadījumos, ja pāris izšķiras, bet viens no partneriem turpina turēt sevī aizvainojumu, pats sevi iesprosto bijušajās attiecībās, līdz ar to neļaujot sev izveidot jaunas, veselīgas attiecības.Izeja no šādas situācijas, ir pārtraukt attiecības, bet iekšēji piedot un palaist.

Piedot vecākiem. Droši vien tie, kas ir vecāki, piekritīs, ka vispārbaudošākās attiecības, kas mums dzīvē ir dotas, tās ir ar mūsu vistuvākajiem – mūsu vecākiem un mūsu bērniem. Kā zināms tās ir personas, kuras mēs apzināti neizvēlamies, tās nāk mūsu dzīvēs un mēs viņu dzīvē ar savu mācību, ar saviem izaicinājumiem. Bērnībā mēs paši kā bērni esam piedzīvojuši šo pozīciju būt atkarīgam. Ja ir paveicies, tad vecāki nav izmantojuši nejaukā veidā savu pārsvaru, Tomēr nereti savā praksē esmu saskārusies, ka vecāki saviem bērniem ir nodarījuši pāri, un ši pārestības sajūta seko cilvēkam visu viņa pieaugušā cilvēka dzīvi, kamēr viņš neatrod veidu, kā piedot un palaist pāridarījumu, ja atrod. Nosodot savus vecākus, tomēr jāatceras, ka viņi ir bijuši tikai cilvēki, kas citādi nav pratuši, nav varējuši. Cilvēki, kuriem ir bijušas savas īpatnības, pārliecības, pieredzes, kas noteica viņu attieksmi un uzvedību laikā, kad viņi ir bijuši mūsu vecāki. Tāpat kā mūsdienās, arī tajā laikā cilvēki ir bijuši dažādi , izmantojuši dažādas audzināšanas metodes, tāpēc arī bērniem vieniem paveicas vairāk nekā citiem. šobrīd esot vecāka lomā varam piedzīvot, cik ļoti paši spējam būt iecietīgi, pacietīgi, radoši un pozitīvi visās situācijās, kuras bērni ar savu radošumu mums piedāvā. Tas, iespējams, kādreiz palīdz labāk saprast savus vecākus .domājot par šiīm katram no mums tik svarīgajām attiecībām Tomēr lai cik kādreiz tas nebūtu grūti, patiesu mieru sirdī varam gūt, tikai tad, kad piedodam un atbrīvojam sevi no šīs nastas.

Piedot bērnam. Bērnam svarīgi saņemt piedošanu un mācīt piedošanu, lai varētu kļūt par laimīgu cilvēku.