Par labāku Latviju! „Šobrīd taču stilīgi ir kritizēt!” tā teica žurnāliste kādā diskusiju raidījumā. Jā, tieši tā! Šķiet Latvijā mēdiju vide un liela daļa sabiedrības ir aizgājusi otrā galējībā. Ja kādreiz padomju laikos aizliegts bija kritizēt, tad šobrīd izskatās, ka liela drosme ir vajadzīga, lai izteiktu atzinību, īpaši valsts sektorā strādājošajiem. Šobrīd mēdiji un sabiedrība uzvedas kā slikti vecāki, kas nepārtraukti visu, kas valsts pārvaldē notiek - kritizē, lai gan bieži notiek arī labas lietas, ne velti valsts attīstībā tomēr ir vērojamas pozitīvas tendences.
Par labāku Latviju! „Šobrīd taču stilīgi ir kritizēt!” tā teica žurnāliste kādā diskusiju raidījumā. Jā, tieši tā! Šķiet Latvijā mēdiju vide un liela daļa sabiedrības ir aizgājusi otrā galējībā. Ja kādreiz padomju laikos aizliegts bija kritizēt, tad šobrīd izskatās, ka liela drosme ir vajadzīga, lai izteiktu atzinību, īpaši valsts sektorā strādājošajiem. Šobrīd mēdiji un sabiedrība uzvedas kā slikti vecāki, kas nepārtraukti visu, kas valsts pārvaldē notiek - kritizē, lai gan bieži notiek arī labas lietas, ne velti valsts attīstībā tomēr ir vērojamas pozitīvas tendences. Sabiedrībai ir jābūt modriem, tomēr nav jāpārvēršas par „Viss slikti, viss nelabi!” kori. Cilvēki, kas uzņemas šo ļoti nopietno misiju- vadīt valsti, arī ir cilvēki, kas meklē risinājumus, kas ir ieinteresēti valsts attīstībā, kas patiesībā ir drosmīgi cilvēki, uzņemoties šo darbu, bet kuriem ir nepieciešams dzirdēt arī pozitīvu novērtējuma saviem labajiem darbiem, jo tas iedvesmo darīt labas lietas.. Ja retorika būs, ka visiem, kas tiecas iekļūt saemā un valdībā vienīgais motivators ir piekļūt pie „siles”, tad patiesībā iespējams, ka daudzus mēs arī pagrūžam šajā virzienā. Tas ir līdzīgi kā pāru attiecībās, kur viens no pāra nepārtraukti tiek turēts aizdomās par to, ka grib pārkāpt laulību vai jau pat ir to izdarījis, tad šim apvainotajam, kurš kādu laiku mēģina attaisnoties, vienā brīdī iestājas sajūta, ka varbūt tad tas ir jāizdara, lai vismaz ir par ko saņemt šos pārmetumus. Es ticu, ka daudzi cilvēki( droši vien ne visi) vēlas nokļūt tuvāk varai, jo ir vēlēšanās mūsu valsti padarīt labāku, jo ir drosme un arī redzējums, kā to darīt. Tomēr tas nav vienkāršs ceļš, tas ir smags kļūdu un pieredzes ceļš publiska vidē.
Esmu novērojusi, ka cilvēki, kas paši uzņemas atbildību par savu dzīvi, kas meklē risinājumus, nevis gaida tos no citiem un valdības, mazāk arī pārstāv šo kori. Lai cik banāli tas neskanētu, bet valsts esam mēs katrs un visi kopā. No katra mūsu darbības veidojas kopīgā lieta, ko sauc par Latvijas valsti. No tā, cik labi un apzinīgi izpildām savus pienākumus, kā maksājam nodokļus, cik esam laipni un iecietīgi viens pret otru savā ikdienā, kā izturamies pret apkārtesošo vidi, - tas veido mūsu kopīgās telpas, ko sauc par Latviju, kopiespaidu un enerģiju. Ir viegli kritizēt, ir viegli aizbēgt, bet risinājums ir pozitīvā darbībā. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešama arī veselīga pašapziņa, ticība, ka arī es kaut ko varu.
Pirms sāku kritizēt - apskatos, ko esmu paveicis es, ko daru ikdienā es, kā reaģēju es, lai Latvija kļūtu par labāku valsti un vietu uz pasaules!