NAUDA

Žurnāls „Māksla mīlēt”
Laura Blumberga

NAUDA IR TAS PATS, KAS SEKSS. Vīrietim daba ir paredzējusi dot. Sievietei – ņemt. Tas nenozīmē, ka viņa nedod pretim – dod, bet retāk. Toties kaut ko lielu un īpašu. Bioloģiski sieviete vīrietim sniedz pretī grūtniecību, psiholoģiski – laimes un dzīves piepildījuma izjūtu. Bet tas iespējams vien tad, ja viņa gana daudz saņēmusi. Arī vīrietim ir dabiski būt devējam – dzīvodams ar sajūtu, ka spēj nodrošināt sievieti vai ģimeni, viņš jūtas savu uzdevumu augstumos. Arī sieviete saņem sev nepieciešamo – fiziskās drošības sajūtu, ko rada nauda. Visi ir vairāk vai mazāk apmierināti. Līdz brīdim, kad šajā sistēmā kaut kas mainās. 

Tas, kas mainās ir, ka sieviete kļūst par galveno devēju, tad lielākoties abi sistēmas dalibnieki nejūtas līdz galam komfortabli. Mūsdienās varbūt nav tik būtiski, lai vīrietis būtu vienīgais devējs, bet lielākais vai vismaz līdzvērtīgs devējs gan. Ja tas nenotiek, tad veidojas nedaudz greiza konstrukcija, jo tas ietekmē vīrieša un patiesībā arī sievietes pašvērtības sajūtu. Vīrietim no tā, ka viņš nespēj tik daudz dot, bet sievietei no tā, ka viņai tik daudz jādod, jo tātad viņa nav bijusi spējīga piesaistīt tādu vīrieti, kas nodrošina aizvēja sajūtu. Otrām kārtām, mainās varas pozīcijas, kas negatīvi ietekmē savstarpējās attiecības. Tas var sekmēt t.s. „ping pong situāciju” veidošanos, kur abi viens uz otra rēķina kompensē savas mazvērtības sajūtas.

Vēl gribētos dzirdēt par to, kā nauda vispār (teorētiski) spēj mainīt divu cilvēku (un vēlāk arī ģimenes attiecības)? Skaidrs, ka visbiežāk problēmas droši vien rodas tad, kad nauda sāk pietrūkt, bet nereti pāri nespēj vienoties arī par naudas peļņas/ sadali ģimenē. Piemēram, par "kopējo" vai "atsevišķo" maku utt. Varbūt jums ir kāds ieteikums, kādā veidā maksimāli var no šāda veida konfliktiem izvarīties?

Ne velti ir teiciens, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar naudu un varu. Katram cilvēkam attiecības ar naudu ir īpašas. Tas atspoguļo gan cilvēka pašvērtības sajūtu, gan atbildības sajūtu, gan dod zināmu brīvības sajūtu. Bieži vien jo mazvērtīgāks dziļi iekšēji cilvēks jūtas, jo lielāka nozīme atribūtiem, kas apliecina naudas daudzumu, lai varētu daudz maz labi justies. Pašvērtības līmenim ir būtiska nozīme veselīgu attiecību pamatā. Jo cilvēks jūtas vērtīgāks pats par sevi, jo mazāk reaģēs ar aizvainojumu vai spēku. Nauda pieprasa atbildību un nodrošina brīvību. Lai cik daudz naudas būtu katrā ģimenē, svarīgākais, kā mēs ar to apejamies. Reizēm nauda var būt varas ierocis pāru attiecībās, kurš pelna vai kurš ir maka turētājs, tas diktē noteikumus. Veselīgām attiecībām ļoti būtiska ir līdzvērtības sajūta pāra starpā. Līdzvērtība ir būtiska arī atbildības un brīvības nozīmē attiecībā uz naudas jautājumiem. katrs pāris, protams, atrod sev labāko modeli, kā tikt galā ar kopējiem maksājumiem. Ja ir situācija, kur pelnītājs ir tikai viens no pāra vai arī ienākumi ir stipri atsķirīgi. Svarīgi, ka katrs no pāra var līdzvērtīgi realizēt savas vajadzības iespēju robežās, katram ir savas atbildības, ko viņš uzņemas nosegt. Ja pelnītājs ir tikai viens, tad labs risinājums, lai nerastos nepatīkamā situācija, kur vienam jābūt lūdzējam un otrs regulāri izjūt nepatīkamu sajūtu, ka viņam kaut ko atkal prasa, svarīgi abiem vienoties par noteiktu summu, kas būtu nepieciešama, lai varētu apmierināt savas vajadzības, lai šī summa katru mēnesi tiek ieskaitīta kontā, līdz ar to abi ir pasargāti no nepatīkamās lūgšanas situācijas. Ja abi pelna līdzvērtīgi, tad, protams, atkal ir svarīgi, ka tiek līdzīgi sadalītas atbildības sfēras, lai nevienam nerastos netaisnības sajūta, ka man jāuzņemas vairāk vai ka es tieku izmantots, kā rezultātā sāk ar pārmetumiem izturēties pret otra uzdrošināšanos terēt naudu savām vajadzībām. Būtiski, ja mēs esam katrs realizējuši saistības, kas ir attiecībā uz kopīgiem izdevumiem, varam justies brīvi daļu naudas realizēt pēc saviem ieskatiem, kur otrs man nevar neko pārmest un kontrolēt. Ja vienam varbūt svarīgi ieguldit naudu dažādās skaistumkopšanas procedūrās, bet otram dažādā sporta inventārā vai tml., ja situācija to atļauj, tad ir būtiski, ka mēs viens otram dodam brīvību to realizēt, neliekot justies vainīgam vai ierobežotam un tml.

Vēl esmu novērojusi, ka cilvēkus var iedalīt tādās kā divās lielās kategorijās. Ir cilvēki, kas par naudu nekad "neuztraucas" (nerunā par to arīdzan, bez tam tas nenozīmē, ka tie cilvēki ir bagāti - finansiālais stāvoklis ir dažāds) un ir tādi, kas vienmēr "uztraucas" (kā saka - skaita "kapeikas") - vai šāds uzskats rodas no bērnības? Tiek ieaudzināts ģimenē? Ja pāri satiekas divi tādi cilvēki, vai kopdzīve ir lemta neveiksmei?

Attiecības, nauda un karjera ir trīs lietas, kas katram cilvēkam ir ļoti būtiskas piederības, brīvības, spējīguma, prieka un drošības vajadzību apmierināšanai, kas būtībā ir svarīgākās vajadzības katram cilvēkam. Līdz ar to šajās sfērās ir vislielākais risks radīt sasprindzinājumu un līdz ar to neļaut šīm lietām labi attīstīties. Lai cik tas nebūtu paradoksāli un reizēm grūti, bet īpaši šajos jautājumos, lai kas notiktu, ir svarīgi atrast veidu kā palaist sasprindzinājumu. Ne velti ir daudzie izteicieni – naudai patīk, ka to groza utml. Tas ir kā atbrīvot enerģijas plūsmu, ļauties un paļauties, ka lietas sakārtosies. Tad tierši tā notiek.Nauda pie mums atnāk tieši tik, cik mums tā ir vajadzīga. Ļoti iespējams, ka attiecības ar nauda sakņojas bērnības pieredzē, kad veidojas mūsu priekšstats par sevi un pasauli .Tas nenozīmē, ka, ja es bērnībā piedzīvoju nabadzību, tad izaugot es palikšu turpat. Var būt abējādi scenāriji. Tik pat labi mēs zinām daudzus stāstus, kur cilvēks, kaut ko tādu piedzīvojot un piedzīvojot šo mazvērtības sajūtu, nākotnē izdarīs visu, lai to kompensētu, reizēm pat kļūstot par miljonāru. Tas ir stāsts, par vērtībām, par iekšējās drošības sajūtu, par pašvēŗtību, ko veidojot savu pasaules uzskatu sistēmu, katrs mēs piedzīvojam un izvēlamies pieņemt par patiesību, caur kuru skatīties uz pasauli.. Cik es jūtos vērtīgs, tik daudz naudas es uzdrošinos prasīt par savu izdarīto darbu. Katrā ziņā nauda ir enerģija, to pelnot, mēs iztērējam savu enerģiju, tā jāliek lietā, lai atgūtu enerģiju. Kas mums rada enerģijas pieplūdumu? Prieks! Tātad mums tā jātērē tā, lai mēs iegūtu prieku, arī jāpelna tā, lai iegūtu prieku, darot lietas, kas patīk. Tad naudas plūsma būs sekmīga. Bet ir arī zināms teiciens, - lai cik arī nebūtu naudas, tās vienmēr ir par 10% mazāk nekā būtu nepieciešams,- lai būtu uz ko tiekties . Attiecībās naudas tērēšanas procesā svarīgi ievērot savstarpējās robežas, kas skar atbildību un brīvību.

Vēl pirms gadiem 5-10 visi runājām par to, ka sievietes ir sākušas attīstīt karjeru, grib pietuvināties vīriešiem (arī naudas pelnīšanas "ātrumā" un daudzumā) - ko tas kā sievietei "nodara"? Tas ir labi/ slikti/ pareizi/ nepareizi? 

Tas, ka sieviete pati spēj nopelnīt savu naudu par savu padarīto darbu, tas, protams, vairo viņas pašapzinu, pašcienu un brīvības sajūtu. Tas ir brīnišķīgi, tas padara viņu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli. Ja mēs skatāmies vienas ģimenes vai pāra attiecību kontekstā, domāju, ka ideālie apstākļi sievietei ir, ja viņa var atļauties strādāt tik daudz un to, kas un cik viņai sagādā prieku. Ja tas ir kā atbildības slogs par ģimenes nodrošinājumu, tad, protams, tas radīs sekas ģimenes attiecību sistēmā, jo primārā sievietes funkcija nav ” medījuma nešana” uz mājām, viņas funkcija ir radīt mājīguma, miera un mīlestības pasauli mājās. Tas, protams, būs individuāli, cik daudz katrai ir nepieciešams strādāt, bet svarīgākais faktors šajā stāstā ir izvēles iespējas nevis nepieciešamība. Tomēr strādājot darbu, īpaši, kas patīk, mēs iegūstam sajūtu par pašrealizāciju, kas ir būtisks faktors pašapziņas un pašvērtējuma kontekstā, līdz ar to veselīgu attiecību pamatā. Es jūtos vērtīga arī caur to, ko varu paveikt profesionāli.

Kā uzskatat, kāda ir "zelta recepte", kā pāris var vienoties par naudas "turēšanu" ģimenē? Vai izdevumiem ir jābūt tiešām konkrēti uzskaitītiem vai tas tomēr ir relatīvi? Jeb viss atkarīgs no katra pāra un nav tādas vienas veiksmes formulas... 

Attiecības ar naudu būs dziļi individuālas. Lielākoties pārī satiekas cilvēki, kur vienam varbūt vairāk ir viena mēneša ietvaros budžetēšana , bet otram ilglaicīgā plānošana, kas situāciju izlīdzsvaro – viens nodrošina drošības spilvenu un lielāku tēriņu iespējamību nākotnē, otrs ienes attiecībās un sadzīvē impulsivitāti, kas nepieciešama ikdienas prieka nodrošinājumam, ja to izdodas realizēt bez pārmetumiem, tad attiecības iegūst, jo ir gan prieks, gan drošība.