Dusmas ir tās emocijas, par kurām sabiedrībā bieži vien valda uzskats kā nevēlamām, kā tādām, no kurām būtu vēlams izvairīties. Tomēr tās ir tik pat dabiskas kā jebkuras citas emocijas. Tām ir sava funkcija, jo dusmas ir mūsu atbilde iekšējai bezspēcības sajūtai. To noliegšana, sapresēšana, apspiešana var radīt daudz negatīvu blakusparādību, sākot ar emocionālu izvirdumu, jo šīs jūtas ir atliktas un krājas, veidojot reizēm atombumbas sprādziena efektu vēlāk, līdz pat smagām saslimšanām, ieskaitot audzējus.
Dusmas nāk kā spēks, kas mūs paceļ no bezspēcības, bezpalīdzības sajūtas. Tāpēc cīnīties ar dusmām tas ir tik pat neproduktīvi, cik cīnīties ar sekām nevis cēloņiem. Katram svarīgi apzināties to brīdi, kad veidojas dusmas, kas notiek īsu mirkli pirms tam. Kāpēc es jūtos bezspēcīgs vai bezpalīdzīgs? Vai tas tiešām tā ir? Tas, protams, ir savu iekšējo procesu apzināšanās stāvoklis, kas, veicinot lielāku sevis izpratni, var veicināt arī stabilāku iekšējo stāvokli. Kā rezultātā dusmas nevis tiek apspiestas, bet gan tās vairs nav vajadzīgas. Ja mēs nejūtamies bezspēcīgi, mums nav jābūt arī dusmīgiem. Tomēr brīdī, kad tās ir radušās, būtu svarīgi iemācīties adekvāti no tām atbrīvoties. Reizēm izpalīdzīgi var būt jau tas vien, ja mēs skaļi pasakām, kā mēs jūtamies, tas ļauj izlaist iekšējo spiedienu laukā, un dusmas mazinās un stāvoklis uzlabojas. Taču ir situācijas, kur ir nepieciešams kas spēcīgāks, tad var nākt talkā gan boksa maiss, gan zīmēšana, kas pārvēršas par strīpošanu, gan papīru plēšana, gan spilvenu, sišana vēlams kombinācijā ar verbālu izlādi. Svarīgi nevis noliegt radušās emocijas, bet gan rast veselīgu, citiem nekaitīgu, bet pašam nepieciešamu to izlādi.