BAILES

Bailes ir diezgan neviennozīmīgas emocijas. Primāri tām ir aizsargfunkcija, kas ir vajadzīga pašaizsardzības nolūkos. Tās ir organisma atbildes mehānisms, sastopoties ar draudiem, līdz ar to nodrošinot pašsaglabāšanos. Tomēr tās ne vienmēr mūs pasargā, tās mēdz mūs sastindzināt situācijās, kas nav mūs fiziski apdraudošas, bet, mūsuprāt, emocionāli. Tas ir stāsts par mūsu tā saucamo privāto loģiku, kas ir katra cilvēka iekšējais kompass dzīvē, no kādām situācijām mums izvairīties. Tās reaģē uz situācijām, kas atsaucas uz mūsu bērnības pieredzi, kas tiek bieži vien nekorekti vispārināta. Bailes neļauj rīkoties, jo pieņēmumi par sevi, citiem, dzīvi un pasauli ietver sevī brīdinājumus, pārliecības, ticības. Bailes, ka mani nepieņems, nemīlēs, atstums, ja es rīkošos kaut kā, piemēram, neizdabāšu, neuzlikšu „masku”, pateikšu, ko domāju, atteikšu kaut kādu rīcību. Bailes, ka notiks kaut kas slikts, ja es visu nekontrolēšu, līdz ar to es nevienam neuzticos, es paļaujos tikai uz sevi utt. Līdz ar to cilvēki baiļu ietekmē pieņem neatbilstošākos lēmumus savai rīcībai, kas sekmē noteiktas sekas. Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, bet bieži vien tas sekmē tieši tās sekas, no kurām cilvēks visvairāk baidās. Tāpēc reizēm laba metode, kā saprast, kā man vislabāk rīkoties kādā nesaprotamā situācijā, ir pajautāt savām bailēm un rīkoties pilnīgi pretēji.